Pēdējais SABĪNES grūtniecības blogs

Sveikas, dārgās manas māmiņas.

Mana mazulīte puncī ir jau tieši 41 nedēļu, sācies ir 10tais grūtniecības mēnesis, un esmu attaisnojusi lepno nosaukumu zilonītis ar stāžu. Bet šodien nav runa par to..

Es jums rakstu 8.decembrī deviņos vakarā, esmu iztukšojusi šampanieša glāzi, apēdusi divus ābola pīrāga gabaliņus. Un vēl kinderolu - pārsteigumu, kas bija jāatver dzemdību dienā, kā teica Daša manā Baby Shower ballītē. Bet nolēmu to atvērt tagad, kamēr varu vēl to ēst. Iekšā bija sarkana mašīnīte.. Es to iztulkoju kā ātru dzemdību simbolu..

Visas higiēniskās procedūras aiz muguras, soma sakārtota un vēlreiz pārkārtota, lai būtu ērta izmantošanā, telefons uzlādēts, dēls pie vecmāmiņas, vīrs rīt neiet uz darbu. Visiem iestājusies parasta pirmdiena, bet mums - iespējams tā būs īpaša.

Tieši tāpēc, ka IESPĒJAMS, šis blogs parādīsies vēlāk, un īpaša diena būs tikai gadījumā, ja ārsti ļaus un palīdzēs mūsu meitiņai piedzimt jau tagad. Un varbūt arī nē, un tad es gaidīšu tālāk, tātad - viss personāla rokās.

Man ir nosūtījums uz stacionāru tieši šajā datumā, esmu nomocījusi ar saviem zvaniem nabaga Baibu Zelku. Es zinu, ka viņa lasa manus blogus = Baibiņ, milzīgs un sirsnīgs tev PALDIES par to, ka savās brīvdienās, neskatoties uz to, ka tev bija ciemiņi, norunāji ar mani pusstundu, lai noskaidrotu visas nianses, kas mani satrauc. Cikos braukt, ko teikt, kur mani vedīs, kā viss notiks. Tas ir tieši tas, kas manī ieviesa ticību, ka viss būs labi, es nepalikšu viena, un pāri man neviens nedarīs. Žēl, ka netikšu viņas maiņā, un līgumu nolēmu neslēgt. Bet es ceru uz laipnu personālu un uz savu vīru, kuru, jācer, ka neizdzīs neviens, lai noskaidrotu apstākļus un pieņemtu kādu lēmumu.

Esmu mierīga, jo zinu, ko varu. Vēl viena dāvana - Anželika (astroloģe), es viņai izmisumā uzrakstīju piektdienā, ar lūgumu palīdzēt, ko darīt, kādu datumu izvēlēties un vai ir vērts iet uz stimulāciju utt. Viņa atbildēja man svētdienas vakarā, uzrakstīja, ka rīt, tātad - ŠODIEN, ir burvīga diena, un manā gadījumā stimulācija ir dabīga.. Es nomierinājos, tātad - tā tam arī jābūt, stimulēja ar pirmo, stimulēs arī ar otro. Es saprotu, ka tas nebūs nekas jauks, bet ceru, ka mana gatavošanās dzemdībām man palīdzēs, un es neizšķiršos par labu epidurālajai anestēzijai. Un, ja tomēr tā notiks, tad lai, tātad - tā ir jābūt. Toties būs ātri, es tā domāju, jo pirmo reizi ar stimulāciju viss bija tik ātri, ka nepaguvu pat nobīties.

Ziniet, esmu kā gliemezītis Turbo no multenes, ilgs ieskrējiens un ātrs fināls. Visu mēs varēsim, viss izdosies. Ja.. ja.. ja.. Jā, būs jauna diena, un lai tā kļūst īpaša.

Turiet par mums īkšķus.. Nu ko, laižam?