Paldies ANTRAI VOICEHOVIČAI!

foto: pixabay.com

Labdien šajā pirmo silto pavasara saules staru gaidīšanas laikā. Jau pilnus sešus mēnešus mūsu ģimenē ir ienākusi jauna dzīvībiņa un beidzot varam sevi saukt par vecākiem. Dienas kļuvušas gan saspringtākas un tomēr jēgpilnākas, kurās ikdienas grūtības vairs nešķiet tik sarežģītas. Gaidību laikā sāku lasīt žurnālu “Mans Mazais”, tai skaitā Jūsu veidoto konkursu gada vecmāte. Un tikai pēc kāda laika sāku apjaust,  ka no kaut kā dziļi sevī baidos, kaut kas šķiet neskaidrs, nezināms. Un tieši šis nezināmais, jo gaidīju pirmo bērniņu, bija kā dzenulis apzināt visu iespējamo informāciju, mediķu, draugu un paziņu pieredzi. Tikai kaut kā negatīvās informācijas pārņēma pozitīvos piemērus, pieredzi. Rezumējot, vecmātes lomu uztvēru kā būtiskāko, lai pirmā tikšanās ar mazulīti būtu harmoniska, bez liekiem pārdzīvojumiem. Un tikai pateicoties Mūsu Vecmātes ne tikai profesionālai pieejai savam ikdienas darbam, bet īpašai iejūtībai un atsaucībai arī uz maniem, nu jau šķiet, visai muļķīgajiem jautājumiem un bailēm, šo dienu visu mūžu atcerēšos ar platu smaidu, bez ne viena darvas piliena lielajā medus mucā. Un varu to saukt par mūsu meitiņas dzimšanas dienu 17.08.2016. ar skanīgu svētku noti.

 Būtu muļķīgi noliegt, ka meitiņas dzimšanu gaidīju tikai ar pozitīvām domām un romantisku plānu par gaidāmo dzimšanas brīdi un visu kas ar to saistīts. Galvā daudz neskaidrību, bet jāsaka, ka mūsdienās pieejama arī tikpat daudz un gana sadrumstalota informācija, ka uz brīdi pat var apjukt. Tā nu sanāca, ka mūsu meitiņa tika sagaidīta Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas dzemdību nodaļā pie vecmātes ANTRAS VOICEHOVIČAS.  Kā šodien atceros vecmātes mieru un balss tembru, kas visu dzemdību norisi, manā skatījumā, padarīja tik dabisku, nepiespiestu. Nepiespiestu tāpēc, ka sākotnēji vīra dalība līdz galam nebija izlemta. Pareizāk sakot, vīrs to nevēlējās un es to pieņēmu. Tomēr nonākot līdz konkrētajam brīdim un ieejot dzemdību zālē, vīrs to pameta tikai uz dažām minūtēm, kas man sniedza patiesu drošības sajūtu. Par šo PALDIES tikai un vienīgi nu jau varu teikt Mūsu Vecmātei Antrai. Atceros brīdi, kurā mēģināju apspiest vēlmi raudāt tikko turot savu mazulīti, lai gan nezinu kāpēc, šķita kaut kā neērti? Atceros vecmātes sacīto – paraudi. Tāpat iejūtīgā skaidrošana, sākot no elpošanas līdz pat skaidrojumiem par mazulīša drēbīšu sildīšanu, pirmām aprūpes niansēm utt. Es patiesi saņēmu tik daudz būtisku informāciju īsā un kodolīgā stāstījumā ne tikai par mazulīša pirmajām stundām, bet arī turpmāko aprūpi.  Tad nu lai vai kā man kāds sacītu, ka tas ir šo mediķu darbs, es teiktu: Jā protams, tikai atšķirība ka šajā darbā teju nav iespējams noslēgt emocijas. Es to sauktu ne tikai par tiešu mediķa funkciju veikšanu, bet savā ziņā sociālpsiholoģisku pieskārienu, jo mēs katra tak ierodamies gan ar savu iepriekšēju pieredzi, informācijas bagāžu, savu reakciju stresa situācijā, kas ne vienmēr var būt maiga un pieklusināta, tādēļ patiesa māksla ir to visu apvienot, sagaidot pasaulē ierodamies jaunu dzīvību.

Jau tūliņ pēc dzemdībām sapratu, ka vēlos kā īpaši pateikties Mūsu Vecmātei, jo patiesi uzskatu, ka saņēmu vislabāko aprūpi, uzmanību un iejūtību vienā no dzīves būtiskākajiem brīžiem. Rakstot šo vēstuli, vairākkārt rakstīju un izdzēsu, kaut sākotnēji nelikās, ka tas būs tik grūti – atrast īstos vārdus, kas raksturotu PALDIES par tik skaistu mazulītes dzimšanas dienu.

Patiesā cieņā Katrīnes vecāki Kristīne un Pēteris