Nebūs viens, nebūs divi, bet būs TRĪS!

Trīs, tā brīža mirklī nāca smiekli un panika, tad neticība un atkal smiekli,panika. Zvans vīram: "zini nebūs viens",priecīgajam jautājumam "dvīņi?" sekoja "nebūs arī divi, bet būs trīs"...

Tā sākās lielākais pārbaudījums un izmaiņas mūsu dzīvē, lai cik brīžiem nebūtu grūti, tas ir labākais, kas ar mums noticis. To manuprāt, nevar salīdzināt pat ar dvīņu grūtniecību, JO tie ir trīs, tas nav standarts. Kā visiem pietiks vietas? Kā visus pabarot? Kā viņus kopā paņemt? Kā izvest pastaigāties? Kā nolikt gulēt, lai viens otram netraucētu? Kā izskatīsies mans ķermenis ar un pēc trīņiem. Tas viss pirmajā mēnesī nāca galvā ik mirkli. Ik mirkli nāca raudiens, tad prieks un atkal raudiens. Ne jau no tā, ka negribētu bērnus, bet no tā kā atrisināt visus šos jautājumus un kā būs. Ir daudz dažādas lekcijas jaunajām māmiņām, sagatavošanās kursi un semināri, bet tajā brīdī man vajadzēja psihologu. Tas, nav tik viegli, pieņemt to, ka no 1 bērniņa ģimenē pārtapsim par daudzbērnu. Vienmēr sapņoju par diviem bērniem, būt par divu puiku mammu.Bet tur augšā ir citi plāni. Nekādi divi te nebūs, te būs divi dēli un divas meitas. Un tas šobrīd , kad mazie jau ir 1,7 mēneši veci,liekas, kaut kas fantastisks.Zināju, ka dvīņu iespējamība ir liela, rados tāču ir dvīņi.Skolas laikā gribēju un cerēju, kaut man būtu dvīņi, tad divi pie visām "sāpēm" . Ārprāts, tiešām domu spēks ir neticams, domājiet ko tiešām vēlaties, jo tas piepildās. Vēl pēc pirmā bērniņa, lasiju ziņās par piedzimušajiem trīnīšiem, un ak atkal iedomājos "kā ar trīs bērniem var tikt galā?". Lūdzu, un atkal saprotu, ka par daudz domāju. 

Bet grūtniecības laiks bija samērā mierīgs, strādāju līdz pēdējam mēnesim, kad aptuveni bija noteikts termiņš. Bija jāstaigā cik ilgi iespējams un vēlams līdz 34.nedēļai, lai nav ilgi jāpavada slimnīcā. Vedu vecāko uz dārziņu, tas bija viņa pirmais gads, kad uzsāka savas dārziņa gaitas. Lieki piebilst, ka neviens tā lāga nenojauta pēc mana izskata par gaidāmajiem trīņiem, tas atviegloja to, ka nav lieki jautājumi vai acu skatieni. Man pietika arī ar to, ko pati domāju, kā būs.Man negribējās klausīties arī no citiem par to "ka tas būs traki, kā tiks galā, šaumas" utt. To es esmu dzirdējusi pietiekami bieži, un ziniet, tur augšā zin kam dot, kam liela nervu sistēma.Bet gribu iedrošināt, ka nav jau citu variantu, Tu vienkārši atrodi tam visam spēku un spēj visu saplānot. Bērni tik ātri izaug,ka tas viss liekas tik pārdzīvojams.

Mazie piedzima gandrīz pilnās 36 nedēļās, visu šo laiku, dzīvoju ar domu, kā būs tā būs, nav ko satraukties par lietām ko nevaram ietekmēt. Vedu vecāko bērnu uz dārziņu, gāju iepirkties un tīriju māju.Pat dienā, kad mazie piedzima, paspēju gan būt pie manikīra, sapirkt veikalā produktus un patirgoties Andelē, smieklīgi, ka meitene, kura nopirka no manis apavus, kuri protams uz sapampušajām grūtnieču kājām nederēja, bet man obligāti viņus vajadzēja, nemaz nenojauta, ka sarakstei beidzoties viss sākās.Tikai nākamā dienā, kad diemžēl nevarēju aiziet uz pakomātu nosūtīt paciņu, viņai uzrakstiju, ka trīs mazi pa nakti pieteicās. Manuprāt, šī vieglā uztvere un fakta pieņemšana, ļauj izdzīvot visu šo periodu skaisti un viegli.

 Lasot, jau šķiet viss tik ideāli, bet protams, mugura ļoti sāpēja, kunģi dedzināja, tā ka naktīs raudiens nāca, visur spieda, ar mašīnu braukt ribām bija īsts izaicinājums. Protams, tik daudz bija grūtības,kā jau grūtniecībā. Bet šis viss nav par grūtumu, šis viss ir par to, ka daudzaugļu grūtniecība ir kaut kas skaists. Jā, to nav viegli aptvert, to nav viegli sagremot sākumā, bet tas viss ir un būs lieliski. Dvīņu un trīņu mammām es tiešām iedotu medaļu. Nevajag baidīties, ja vajag meklējam psihologa palīdzību, draugu,radu,māsu un brāļu, kaut tikai izrunāties, jo tas ir daudz, dzirdēt vārdus "Tu tiksi galā, viss būs labi, MĒS Tev palīdzēsim"...

Lai skaists grūtniecības laiks visām topošajām mammām.

Baiba