Mans stāsts.

Sveikas māmiņas :)

Vēlos padalīties ar savu stāstu! Tāpat vien.

Kad mazais pieteicās galvā valdīja apjukums,domas par to kā kas būs.Un galvenokārt par to vai spēšu tikt galā ar šo atbildību.Vairāk par visu vēlējos būt labākā māmiņa vēl nemaz nedzimušajam ķiparam.

Patiesībā līdz 1.ultrasongrāfijai nemaz īsti neticēju,ka esmu stāvoklī.It kā sapratu to,bet īsti neticēju.

Un tajā brīdī,kad ekrānā ieraudzīju savu mazo sapratu,ka Dievs man devis lielāko un skaistāko dāvanu uz šīs zemes.Devis kādu,kurš sildīs manu sirdi visu mūžu.

Dzirdot mazā sirdspukstus asaras bira kā pupas.Laimes asaras.Un pats galvenais mazais jūtās labi.Izskatījās,ka puncī viņam patīk un man tas bija un ir pats galvenais.

Nu jau ir pagājis kāds brīdis kopš tā.Pēc pāris dienām būsim iesoļojuši 27.grūtniecības nedēļā.

Pievienotā punča bilde pavisam svaiga. :)

Abi kopā esam jau pievarējuši vairāk kā pusi gaidīšanas laika.Mans mazais dēliņš,kas mitinās zem manas sirds jau kopā ar mani ir pāvarējis  manas lielās bailes no adatām.

Un pats skaistākais ir tas,ka arī pārējās sonogrāfijās viņš parādījis,ka ar viņu viss ir labi,vesels,stiprs un jau tagad palaidnis,pats,pats labākais razbainieks.

Un katru reizi kad paskatos uz sevi spogulī saprotu,ka skaistākā figūra ir grūtniecība un labākais make-up ir smaids.Smaids,ko nes mazais.Katru dienu.

Lai arī neesmam vēl viens otru tā pa īstam redzējuši zinu,ka saikne jau šobrīd ir spēcīga.Nav nekā skaistāka par mātes un vēl nedzimušā mazuļa mīlestību.

Un zinu,ka katrs mazulis savu vecāku dzīvē ienāk ar kādu likteņa pirkstu.Ne jau tāpat vien mēs esam izvēlētas kļūt par mammām.Un nejau tāpat vien mazuļi ir mūs izvēlējušies.

Lai visām viegls un skaists gaidīšanas laiks. :)