Ļoti jauna un joprojām jauna mamma.

Dzīvē gadās visādi - gan plānoti, gan neplānoti, - bet arī neplānoti vienmēr kādam ir plānoti.

Mans brīnums pietiecās, kad mācījos vēl 12.klasē un biju 18 gadus jauna. Atceros, ka ieraugot divas svītriņas, pazuda zeme zem kājām, miljoniem jautājumu skrēja caur galvu - kā pabeigšu vidusskolu un turpināšu savus dzīves plānus. Par laimi, draugs bija blakus, atbalstīja un bija pārliecināts, ka mums viss izdosies!

Visvairāk baidījos no paziņošanas saviem vecākiem, bet visi bija tik saprotoši, lai gan, protams - šokā! Jautājumu - vai dzemdēšu? - dzirdēju tikai vienu reizi - ieejot ārsta kabinetā. Drīz pēc tam parādījās arī spēcīga toksikoze, kā rezultātā otro skolas semestri apmeklēju tikai daļēji, bet pat tas man netraucēja pabeigt vidusskolu ar teicamām sekmēm un atzinību no pašvaldības. 

Skolā, par manu grūtniecību uzzināja tikai Pēdējā zvanā, kad biju jau 27. nedēļā. Visi bija šokā, ka neko līdz šim nebija pamanījuši, bet es par to tikai priecājos. Tad arī sapratu, cik ļoti esmu slēpusi šo grūtniecību, jo ir bijis bail par apkārtējo viedokli - ko tad par mani padomās, kā uz mani skatīsies citi. Tādus komentārus arī pēc tam saņēmu - pati vēl tikai bērns, kā tu varēsi viņu uzturēt, uzkrausi saviem vecākiem papildus nastu utt. Protams, pašai arī radās šaubas, bet nevienu brīdi neesmu nožēlojusi!

Visas grūtniecības laikā no savas dakteres neizjutu patiku, ka esmu pie viņas uzskaitē - viss tik neitrāli, vienaldzīgi, bez papildus paskaidrojumiem. Bet to sapratu tikai tagad, esot pie viņas atkārtotā uzskaitē, kad attieksme ir pavisam cita.

Dēliņš pieteicās, kad bija apritējusi 41.nedēļa un dzemdības ilga 18 stundas, bet tas atmiņā palicis kā visskaistākais notikums manā dzīvē. Vēl tagad atceros, kā vecmāte slavēja par nebļaušanu un nelamāšanos. Liels atbalsts bija arī draugs, kurš man visas 18 stundas bija līdzās.

Vēl esot Dzemdību namā, piezagās jauni stresi, mēles saitīte par tuvu, kas traucē zīst, hematoma uz galviņas, dzelte, bet laimīgi pēc 5 dienām tikām mājās.

Vislielākais atbalsts visā šajā procesā man bija mamma, jo pavisam negaidīti sagadījā tā, ka arī viņa bija gaidībās un gandrīz vienlaicīgi kļuvām viena par vecmāmiņu, bet otra par vecāko māsu.

Izglītības iegūšana nekur neizpalika. Pirmajā gadā gan tomēr paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, bet ar milzīgu ģimenes atbalstu šovasar pabeigšu savas pedagoģijas studijas, kas dēla audzināšanā ir ļoti palīdzējušas.

Ar dēliņa tēvu dažādu iemeslu dēļ vairs neesam kopā - pēdējo attiecību gadu uztveru kā būšanu kopā tikai dēla dēļ, bet tad es sapratu, ka dēls būs laimīgs tikai tad ja vecāki būs laimīgi vienalga kopā vai atsevisķi.

Un pavisam neplānoti un jau pieradusi pie domas būt par laimīgu vientuļo māmiņu, atradu cilvēku, kas manu dēliņu pieņem kā savu!

Joprotām esmu jauna, laimīga māmiņa savam četrgadīgajam dēliņam un jau pavisam drīz būšu joprojām jauna un laimīga 23 gadīga māmiņa savam otrajam bērniņam!

Būt par mammu ir dāvana un nav tāds perfektais vecums, kurš nosaka, ka tieši tagad Tu būsi lieliska mamma! Mīlēsim mūsu bērnus un būsim laimīgas mammas vienalga kādā vecumā bērniņš mums pieteicies!