Kā pasaulē nāca Superbēbīte Odeta: Kristīnes dzemdību stāsts

01. Apr 10:10 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Iepazīsties ar Kristīnes dzemdību stāstu, kā pasaulē nāca Superbēbīte Odeta!

Mans noliktais dzemdību datums bija 12.02.2020, bet koriģētais datums 05.02.2020. Tad nu ietekmējoties no šiem abiem datumiem, satikšanos cītīgi gaidījām jau no janvāra beigām. Trīs nedēļas vēroju savu organismu un mēģināju skaidri definēt sajūtas, bet visu laiku jutos labi, enerģiski un ļoti normāli.

Protams, ritot laikam, manī jau parādījās nepārprotamas Ilgas pēc satikšanās ar mazo vēdera iemītnieku. Jo tomēr sāka parādīties sāpošās kājas, pārāk bieži wc apmeklējumi un grūtības veikli pagriezties uz sāniem gultā. Mēģināju ikdienā ļoti aktīvi kustēties, ar vecāko bērnu staigājām pa kāpām un kāpelējām uzkalniņos, bet nekā - sajūtas ļoti normālas, nekur nekas nevelk un nesāp. Nodomāju - labi, mazā dāma pati izdomās, kad viņai ir ērtāks laiks un datums.

Valentīndiena sākās ļoti vienkārši, pamodos ar vieglu negarastāvokli, jo vairs nevarēju sagaidīt, kad sāksies process. Lai būtu labāks garastāvoklis iegādājos kūku Cielaviņa, toniku un ananāsu. Jā, ļoti banāls groziņa saturs, bet man un vīram tiešām garšo ananāsi un kāpēc gan kādu neapēst.  Visu dienu gan jutu vieglu šķebināšanu un uz ēdienu īsti negribēju skatīties, atnākot mājās, gan vienu Cielaviņas gabaliņu notiesāju un ķēros pie pēdējiem šūšanas darbiem, jo iekšā bija sajūta, ka šodien viss jāsaved kārtībā. Pavadot laiku pie šujmašīnas, vairākas reizes vēders palika ciets, bet nepievērsu dižu uzmanību, jo tas nebija nedz sāpīgi, nedz nepatīkami.

Ap plkst. 17:00 beidzu savus darbus un sāku just, ka neierasti sāp muguras lejasdaļa. Nodomāju, ka tas ir no ilgstošās sēdēšanas. Ēstgriba joprojām bija 0, bet pieķeros klāt pie nopirktā ananāsa. Sagaidu vīru no darba ap plkst. 19:00, gatavoju viņam vieglas vakariņas, bet jūtu, ka muguras lejasdaļa iesāpas tik ļoti, ka nākas atbalstīties pret virtuves leti. Vīrs ierodas mājās ar rozēm, mierīgi tiek paēstas vakariņas un lai es mazliet atpūstos, vīrs ar lielo bērnu aiziet uz laukumiņu uzspēlēt bumbu. Tikmēr jūtu, ka vēdera savilkšanās notiek ik pēc 4 minūtēm, bet nekas sāpīgs. Dīvainā kārtā pēkšņi pastiprinās vēlme iet uz WC un muguras sāpes atkal uzrodas. Sagaidu vīru un bērnu, ieeju nomazgāties, ģērbjoties nost redzu, ka apakšveļā ir paslēpies asiņu receklis. Mazliet sāku stresot, bet ieeju siltā dušā, lai atslābinātos. Pēc dušas sākas maza asiņošana, biju dzirdējusi, ka svaigas asinis nav labi, tādēļ zvanu vecmātei Kristīnei un jautāju ko mums darīt. Kristīne ieteica atbraukt uz slimnīcu pārbaudīties un paklausīties toņus. Tajā pašā nedēļā biju ciemos uz slimnīcu jau otrdien, jo izkrita slavenais gļotu korķis un sākās regulāra vēdera vilkšana, bet pārbaudoties tika secināts, ka atvērums ir knapi 2cm un dzemdes kakls vēl ir uz aizmuguri, tāpēc domāju, ka šis arī varētu būt kāds gatavošanās process, bet ne pats sākums.

Ar vīru ātri sataisāmies, sagaidām manu mammu, kura apņēmās pieskatīt vecāko bērnu, drošības pēc iekraujam dzemdību somu, paņemam visus dokumentus un braucam. Ceļā jūtu, ka krustus sāpīgi savelk un atlaiž, sāpes ir ik pēc 25 minūtēm.

Aizbraucot uz slimnīcu, tiek konstatēts, ka kakls ir ļoti labs, atvērums 4cm, bet vēl nav nolīdzinājies. Process var aizņemt arī visu nakti vai pat divas dienas. Toņi labi, asinis esot norma tādā daudzumā, būtu jāuztraucas, ja tās līstu straumēm. Tas arī bija galvenais, ko man vajadzēja dzirdēt, ka bērnam viss ir labi. Aparāts arī uzrāda aktīvas dzemdes kontrakcijas, bet retas un mazas. Ar vecmāti Kristīni vienojamies, ka labāk braucu uz mājām un dodu ziņu, piekrītu, jo dzīvojam 20 minūšu attālumā.

Braucot atpakaļ kontrakcijas paliek mazliet stiprākas, bet ne biežākas. Viegli pārelpojamas, ne pārāk sāpīgas. Aizbraucot mājās man ļoti nāca miegs, bet ierāpjoties gultā secināju, ka kontrakcijas jau ir biežākas, uzņemu laiku aplikācijā un tās paliek ar vidēji 8 minūšu intervālu. Noguļu kādu stundu, nespēju iemigt. Saku vīram, ka man ir bail, braucam uz slimnīcu. Atkal sazinos ar vecmāti un viņa apstiprina, lai braucot un skatīsimies, kas tagad tur notiek. Kontrakcijas jāizelpo jau cītīgāk, tagad tās ir pastiprinājušās arī uz vēdera pusi, nevaru mierīgi nosēdēt mašīnā, bet cenšos rūpīgi atslābināties. Uzņemu, ka ir bijušas četras kontrakcijas 20 minūšu laikā.

Ierodoties slimnīcā, atkal tieku aizvesta uz uzņemšanas telpu uz toņiem, vecmāte Kristīne skatās atvērumu un secina, ka ir stabili 7cm, gandrīz 8cm. Tas mani ļoti izbrīna, jo nesen vēl nebija nekas. Slimnīcā esam ap 1:20. Uz pirmo pārbaudi bijām ap 22:00. Sāpes bija elpojamas un varēju arī mierīgi parunāt, galvenais uzdevums bija nesasprindzināties un kārtīgi strādāt ar diafragmu. Nezinu kādēļ šoreiz sanāca tik veiksmīgi atslābināties, bet ar pirmo bērnu dzemdībās biju daudz saspringtāka un nervozāka.

Ginekoloģe arī jau bija ceļā, tāpat kā visas citas iesaistītās personas. Tika noformēti dokumenti, mums ierādīja mājdzemdību stacionāru, kurā knapi jau iegāju. Kontrakcijas jau bija biežākas, stiprākas un grūtāk izturamas. Ļoti palīdzēja četrrāpus poza, kurā sāpes jutu vismazāk. Nevarēju pagulēt, tādēļ sāpes bija ērtāk izturēt šādi.

Pēkšņi sajutu pazīstamas sajūtas, vēlmi spiest un vieglu dedzināšanu. Saku ginekoloģei, ka vēlos spiest vai vismaz ir tāda sajūta. Ātri tika sagatavota dzemdību gulta un man liek nogulties uz kreisā sāna un pacelt vienu kāju. Tas bija visgrūtākais, jo manī notika lūzuma punkts un teicu, ka es nevaru, gribu atpūsties un ļoti sāp. Bet, protams, es sapratu, ka spiešana ir jāizdara un būs labi, ja es izdarīšu to ātri. Kaut kā saņemos un izpildu dotos norādījumus, blakus stāv vīrs un esmu pateicīga, ka varēju iekrampēties viņa kreklā. Uz nākamo kontrakciju spiežu, cik varu, paralēli taisu sssss skaņu, mēģinu atslābināties un spiežu. Dzirdu uzmundrinājumus, ka man viss sanākot, sajutu ka galviņa ir kaut kur pusceļā un tiek pārdurti ūdeņi. Par šo ūdeņu duršanu esmu ļoti pateicīga, jo nevēlējos, lai tas tiek darīts pirms laika. Likās, ka tad varētu neizturēt sāpes. Turpinu pie kontrakcijas spiest un sajūtu, ka galviņa ir laukā, līdz ar to smagākais ir paveikts. Jautāju vēlāk vīram, cik tas bija ilgi, viņš teica, ka knapi desmit minūtes un meita bija laukā. Biju gandarīta par savu saņemšanos un ķermeņa, prāta sadarbību. Mīksta, silta un raudoša, Odeta tika uzlikta man uz vēdera. Mūsu mazā mīlestība piedzima 02:31, 3355 gramus smaga un 52 cm gara. Vīrs tika pie nabassaites griešanas,  par kuru mēs iepriekš vispār pat nevienojamies. Varbūt, man pašai likās, ka tā ir pašsaprotama lieta, bet vīrs nabas saites griešanas procesam piegāja ļoti dabiski, bez pretestības. Medicīnas personāls darīja savas lietas, tika arī ņemtas cilmes šūnas. Odeta arī dabūja pirmo maltīti.

Man ļoti palaimējās, ka tiku galā bez plīsumiem. Pēc dzemdībām nejutu īpašu nogurumu vai spēku zudumu. Tā ir tā īpašā sajūta, kad laime plūst pāri malām. Īpašu atmosfēru radīja mājdzemdību stacionāra miers un personāla attieksme. Arī pirmajās dzemdībās saskāros ar Jūrmalas slimnīcas personāla labo attieksmi un varu tikai izteikt pateicību par komunikāciju un darbu. Otrajās dzemdībās papildus mieru radīja nepārtraukta uzmanība un kontrole. Ja kādreiz dzīvē dzemdēšu trešo reizi, tad noteikti zināšu, kādu vecmāti izvēlēties.

Kopumā jāsecina, ka nekad nevar prognozēt dzemdību straujumu un ilgumu. Tiešām nedomāju, ka no pirmajām sāpēm līdz bērnam uz vēdera, var paiet 6 stundas, bet viss notika ideālākajā variantā un visas bailes tika atstātas malā jau ceļā uz slimnīcu. Starp citu, tā arī nepaguvu izmēģināt epidurālo anestēziju, jo process aizgāja pārāk ātri, un sāpes nebija tik nepaciešamas. Bet pirms tam nebiju 100% ieciklējusies uz šo atsāpināšanu, tādēļ nejutu vilšanās sajūtu. Drīzāk gandarījumu un atziņu, ka esam stiprākas kā domājam un mums biežāk ir sev jāsaka - es to varu un es to izdarīšu.