Ja bēbītis nesteidzas dzimt

Rit 40.nedēļas piektā diena. Mazulītis nesteidzas dzimt.. Lai arī, cik ļoti pirms tam baidījos no dzemdībām, šobrīd es tās vairs nevaru sagaidīt. Es gaidu, kad beidzot sāksies īstās kontrakcijas ar sāpēm, kas kļūs arvien stiprākas, biežākas un ilgākas. Es gaidu sāpes, kuras vedīs mani tuvāk bērniņa satikšanai. Es tik ļoti, ļoti gaidu, kad dzemdības būs aiz muguras un turēšu rokās savu mazulīti. Lai arī nu jau turpat nedēļu jūtu periodisku un nepatīkami velkošu sajūtu, jo sevišķi vakaros un naktīs, tās tomēr kādā brīdī noplok un dzemdības nesākas. Un situāciju nemaz neuzlabo apkārtējo pastiprinātā uzmanība un nemitīgie jautājumi, vai tad beidzot nav pienācis TAS brīdis. Protams, es saprotu, ka neviens jau to nedara aiz ļauna prāta, taču šie jautājumi nogurdina un uzvelk vēl vairāk. Spriedze kļūst ar katru dienu arvien lielāka. Un, jā, esmu izmēģinājusi arī tradicionālos ieteikumus dabīgai dzemdību procesa ierosināšanai, bet arī tas pagaidām nedod nekādu rezultātu.

Apēsti jau nezcik ananāsi, katru dienu noeju pa vairākiem kilometriem straujā tempā, nesājos ar somām un ūdens bunduļiem augšā un lejā pa kāpnēm, tīru māju, mīlējamies... Taču pēdējās divas dienas nogurstu arī no šīs iespringšanas un cenšos no visas sirds pieņemt, ka mazulītis, gluži kā ābolītis vēl vienkārši nav nogatavojies. Un, lai ko es arī darītu vai nedarītu, viņš dzims tajā dienā un laikā, kad Dievs būs paredzējis nevis, kad es to gribēšu vai būšu ieplānojusi. Nav viegli, nepavisam nav viegli ļauties un paļauties, jo īpaši šajā mežonīgajā kontroles un plānošanas laikmetā.

Taču nekas cits jau neatliek. Nervu nomierināšanai klausos sev īpašas kristīgas dziesmas un krāsoju savas mīļās dūlas iedotās tematiskās krāsojamās lapas un cenšos nekoncetrēties tik ļoti uz gaidīšanu..