Evijas dzemdību stāsts

Ģimene ar vismaz 3 bērniem ir mans sens sapnis, iespējams, jo pati esmu uzaugusi bez brāļiem un māsām. Šī brāļu - māsu saikne, manuprāt, ir ļoti spēcīga un nepieciešama.
Pēc 2 gadu kopdzīves, nolēmām, ka abi vēlamies un esam gatavi bērniņam. Viss gan nenotika tā kā bijām iztēlojušies. Vispirms sekoja neveiksmes un daudzi negatīvi testi, kas ar katru reizi dzina arvien lielākā izmisumā un neziņā - kas tad nav kārtībā? Jau sākām apsvērt, ka jāmeklē speciālistu palīdzība. Līdz beidzot ieraudzīju pirmo, šķiet, pozitīvo testu. Otrā strīpiņa gan bija pavisam blāva. Steidzos pēc otra testa, kas jau parādīja neapšaubāmi pozitīvu testu. Bija protams prieks un laime, bet arī manāms apjukums, jo sapratu, ka tagad mainīsies pilnīgi viss. Neilgi pēc pozitīvā testa, veicu arī asins analīzes, kas jau parādīja, ka grūtniecība ir un attīstās.
Grūtniecība ritēja cik skaisti vien iespējams, iztiku bez nelabumiem, īpaša noguruma vai jebkādiem citiem sarežģījumiem. Turpretī, visu grūtniecības laiku biju daudz aktīvāka un varēju šo laiku izbaudīt pilnībā.

Noliktais datums bija 8. Novembris.
Jo tuvāk nāca noliktais datums, jo satraukums palika lielāks. Pat nezinu no kā baidījos, tās bija tādas bailes no nezināmā. Papildus satraukumu radīja arī visi covid ierobežojumi, kas daudzās slimnīcās liedza ģimenes dzemdības. Tas man bija vienīgais nosacījums, ko noteikti vēlējos - lai dzemdībās varam piedalīties abi. Nolēmām, ka tā būs kāda no Rīgas apkārtnes slimnīcām, kur ierobežojumi vēl nebija tik bargi. 
Pienāca 8. Novembris, taču nekas vēl neliecināja, ka meitiņa vēlētos nākt pasaulē. Nākamajā dienā bija jādodas pie ginekologa, kas apstiprināja, ka viss ir kārtībā, bet nosūtīja arī uz sirdstoņu pārbaudi. Lai kaut nedaudz varētu iepazīt iespējamo dzemdību vietu, devāmies uz Ogres slimnīcu. Viss bija labi un kā pēdējais datums tika nolikts 18. Novembris, ja līdz šim nekas nesāksies, būšot nepieciešama ierosināšana. Lieki piebilst, ka turpmākās dienas pagāja lielā uztraukumā un cerībā, ka dzemdības sāksies dabiski. Daudzie stāsti par dzemdību ierosināšanu radīja arvien lielākas bažas. Gāja dienas un joprojām nekas nesākās.
18. Novembra rīts
Jau pašā rīta agrumā dodamies uz Ogres slimnīcu. Mums ierāda ļoti mājīgu ģimenes palātu, kas liek sajusties kā tādā viesnīcas numuriņā. Pēc ārsta pārbaudes tiek nolemts, ka nekas vēl nesākas un ir nepieciešama ierosināšana. Prognozes, ka meitiņu satiksim tikai nākamajā dienā, tāpēc varam mierīgi atpūsties un sagatavoties lielajam notikumam. Visa personāla iejūtīgā un profesionālā attieksme ļauj dienu pavadīt tiešām mierīgi, skatoties latviešu filmas, kā jau svētku dienā. Periodiski tiek pārbaudīti sirdstoņi. Viss ir kārtībā. Ap 17:00 sajūtu pirmās nelielās sāpes, bet viss ir paciešami. Ap 19:00 tiek nolemts pārdurt augļūdeņus, lai process noritētu ātrāk. Sāpes palika spēcīgākās, grūtākais ir nogulēt, kamēr tiek pierakstīti sirdstoņi. Visas turpmākās sāpēs veiksmīgi pārelpoju, ko ļoti jauki izskaidroja vecmāte, jo arī visi klātienes kursi diemžēl bija liegti. 
Ap 22:00 sāk palikt diezgan traki, sāku jau apsvērt epidurālo anestēziju, tāpēc saucam ārstu, kas liek nogaidīt vēl pusstundu. Esmu diezgan pārliecināta, ka process varētu būt tikai pusē. Paiet 15 minūtes un saprotu, ka nevaru vairāk, rodas spiešanas sajūta. Atkārtoti saucam ārstu, kas liek doties uz dzemdību zāli. 
Tālākais gan, nedaudz tā kā pa miglu. Vecmāte visu ļoti mierīgi pastāsta ko un kā labāk darīt, jūtos patiesi drošās rokās. Protams arī vīra atbalsts ir milzīgs, kas liek justies daudz drošāk. 
Pirms pāris dienām vēl biju redzējusi zīmīgu sapni, ka meitiņa piedzimst 22:47. Ar ārstiem pasmejamies, ka vēl var paspēt. Viss gan neritēja tik ļoti ātri un meitiņu uz vēdera ieraudzīju pusstundu vēlāk 23:27 - pašā 18.Novembra noslēgumā. 
Vīram tika dots svarīgais uzdevums, pārgriezt nabassaiti. Meitiņai viss bija kārtībā un turpmākās 2 stundas vēl pavadījām dzemdību zālē, pilnīgā mierā un tādā kā eiforijā. Šis bija līdz šim maģiskākais moments. 
Kopumā uzskatu, ka dzemdības bija ļoti vieglas un arī ātras, pretēji manām iepriekšējām ekspektācijām. Milzīgs paldies arī visam Ogres dzemdību nodaļas personālam, kas bija liels atbalsts gan dzemdību, gan pēcdzemdību periodā. 

Nu jau mūsu mazā Marta ir nosvinējusi savu pirmo dzimšanas dienu un jau gaida pievienojamies brālīti vai māsiņu.