Eņģeļbērns

Eņģeļbērns

04. Jan 16:50 Ozola.Jolanta Ozola.Jolanta

04.01.2019

Šim datumam jau trešo gadu bij jābūt laimīgākajam un prieka pilnam, bet…. 

Sāksim no sākuma. Visa grūtniecība noritēja labi, uz svētku laiku gaidīju ierodamies pasaulē savu ziemas svētku brīnumu. 

Laiks jau bij pārstaigāts, 02.janvārī tika veikta sirdspukstu pārbaude mazajam un ārsti pēc pārbaudes apliecināja, ka viss esot ļoti labi. 

Turpinam gaidīt…

03.janvāris visu dienu jutos ne pārāk labi, vilka muguru un pašsajūta(tai brīdī laikam arī intuīcija) lika manīt, ka kaut kas nav tā, kā tam vajadzētu būt. 

Sazvanīju dakteri, un steidzos pie viņas. 

Tika veikta sonogrāfija, viss esot lieliski, nav ne mazāko problēmu un iemeslu satraukumam. Lai tik turpinu gaidīt. 

Ap kādiem 5 no rīta sāka nedaudz arī vilkt vēdaru, kontrakcijas nebij biežas, bet 8 no rīta nolēmām doties uz slimnīcu. Ierodoties slimnīcā, es visu atceros(kaut gan vēlētos visu to aizmirst). Mazajam nevarēja atrast sirdspukstus, gājām uz tālākām pārbaudēm(sonogrāfija), kur ar viss bij neveiksmīgi. Slēdziens, mazajam sirsniņa apstājusies, nabassaite ap kaklu, ko ar kāju nospiedis. (Nabassaite bij aptinusies 4x reizes ap kaklu, par ko ārsti bij šokēti, ka tas netika pamanīts iepriekš.)

Tad mana pasaule sabruka, gribējās pazust un lai visi liek man mieru. Bet vēl ir jādzemdē. Tu kā sieviete, kā topošā mamma tā jau esi sabrukusi, bet vēl viss process un sāpes priekšā. 

Atceros, visu līdz pēdējam sīkumam, līdz pulkstens 19:07 (un 7 sekundēm), kad mans dēliņš piedzima, un tad viss. Kā izslēgta gaisma, nav nekādu atmiņu vairāku stundu garumā. Tu pat nejūti to brīdi, kad vairs neesi pie samaņas. 

Var jau būt, ka šo dažu stundu laikā mans mazais enģelis izglāba manu dzīvību.

Ap 23.00 biju atkal pie samaņas, vismaz tik daudz, lai atvērtu acis un ieraudzītu atkal vīru un mammu, kas šo 4 stundu laikā bij neziņā, kas ar mani notiek. Viņiem atlika tik sēdēt istabiņā, skatīties kā ārsti skrien ar visādiem aparātiem un gaidīt… 

Mana atveseļošanās ilga 3 mēnešus, (fiziskā atveseļošanās), kamēr atguvos, lai varētu staigāt viena un neģībt pēc spertiem dažiem soļiem. 

Psiholoģiski? Tas nekad nepāries, sāpes nekad nekur nepazudīs, tu tikai ar gadiem iemācīsies ar tām sadzīvot. 

Kāpēc es šo visu stāstu? Šodien, kad pagājuši jau 3 gadi, es jutu, ka man tas ir jāizstāsta, pašai priekš sevis, galvenokārt. Jo, kad notiek kas tāds, liela daļu cilvēku tev apkārt pazūd, pazūd dažādu iemeslu dēļ, lielākoties nezinot, ko teikt, kā atbalstīt. Pēc kāda laika es domāju, vai tas bij labi, ka viņi nozuda? Bet zinu, ka vienmēr mani nepameta tā sajūta tiekoties ar radiniekiem/draugiem, kad bij runa par bērniem mani vienmēr izlaida, itkā es nekad to nebūtu piedzīvojusi. Laikam jau viņiem bij bail, ko jautāt, bet nu to es tikai varu minēt. 

Šobrīd man ir mans varavīksnes dēliņš jau gadu un 7 mēnešus, un zinu, ka mans eņģelīts mums vienmēr ir blakus un mūs sargā 🤍

Paldies, Jolanta