Ir situācijas, kad topošajām māmiņām veic dzemdību stimulāciju. Tā kā speciālistu domas par to, kad tā nepieciešama, bet kad bez stimulācijas var iztikt, dalās, portāls www.maminuklubs.lv skaidro, kas ir šis process, un kādos gadījumos pastāv varbūtība to pielietot! Konsultē vecmāte Inese Kampusa.

Stimulācija ir dzemdību darbības koordinēšana, lai kādā brīdī tā neapstātos.

Tomēr to, vai grūtniecei dzemdību laikā stimulāciju veiks, ietekmē ārsti, kas pieņem dzemdības un ļoti lielā mērā arī pati topošā māmiņa.

„Divdesmit četras stundas pēc augļūdens pūšļa noplūšanas speciālisti dzemdību procesam ļauj iesākties, un tajā neiejaucas.

Tad, divpadsmit līdz astoņpadsmit stundu laikā pēc augļūdens noplūšanas, ja nav sākušās dzemdību kontrakcijas, profilaktiski grūtniecei ievada antibiotikas, lai pasargātu organismu no iespējamās infekcijas.

Pēc tam, divdesmit četru stundu laikā parasti sākas kontrakcijas un dzemdības.

Turpretī, ja divdesmit četras stundas pēc antibiotiku ievadīšanas noiet augļūdeņi, bet kāda iemesla dēļ neizdalās hormons oksitocīns, kā rezultātā kontrakciju joprojām nav, nepieciešama stimulācija.

Grūtniecei pašai noteikti vajadzētu padomāt par to, kas viņu neapmierina - vai viņai ir bailes no turpmākā dzemdību procesa, kaut kas ir mainījies apkārtējā vidē, vai arī viņa nav informēta par to, kas notiek! Tie visi var kļūt par iemesliem, kas traucē pietiekamā daudzumā izdalīties oksitocīnam.

Tāpat bieži vien šo procesu apgrūtina arī tas, ka grūtnieces ķermenis ir pārguris. Ja jau pašā dzemdību sākumā, sākoties kontrakcijām, viņa ļoti aktīvi iesaistās dzemdību aktivitātēs un tā vietā, lai atpūstos, cenšas ieņemt sēdus vai stāvus pozas, ķermenis pārgurst vēl pirms laika! Arī šajā gadījumā var tikt kavēta oksitocīna pietiekama izdalīšanās, kā dēļ varētu būt nepieciešama stimulācija.

Patiesībā ļoti daudz ko dzemdību procesā ietekmē pati topošā māmiņa. Viņas stress, bailes, nepārliecinātība par to, ka viņa ir gatava dzemdībām, un citi faktori, kas liecina par to, ka sieviete nav līdzsvarā pati ar sevi, arī var kļūt par iemeslu dzemdību stimulācijai.

Vēl stimulāciju veic gadījumos, kad dzemdību process jau noris, un kādā brīdī personālam šķiet, ka kontrakcijām vajadzētu būt mazliet spēcīgākām vai biežākām.

Lai gan šīs ir biežākās situācijas, kad speciālisti dzemdību laikā pielieto stimulāciju, katrā gadījumā to tomēr vērtē ļoti individuāli,” stāsta Inese Kampusa.

Riski, kas saistīti ar stimulāciju

„Tad, ja dzemdību darbības ritms ir traucēts, varētu būt, ka mazulis māmiņas vēderā neieņem pareizu pozīciju vai arī nomainās viņa sirds toņi. Tāpat, ja kaut kas dzemdību procesā nenotiek, kā vajadzētu, var būt nepieciešams veikt ķeizargriezienu,” tā vecmāte.

Kas vēl jāzina par dzemdību stimulāciju?  

Inese Kampusa atklāj, ka ļoti būtiski, lai topošā māmiņa par dzemdību stimulāciju būtu aprunājusies ar medpersonālu, jo svarīgi, lai grūtniece tai piekristu. Noteikti nedrīkstētu būt tā, ka tas ir piespiedu pasākums, par kuru topošā māmiņa satraucas - šajā gadījumā arī stimulācijai nebūs vēlamais efekts!  

Tāpat speciālistiem grūtniecei būtu jāpastāsta par to, kādēļ stimulācija nepieciešama. Par to, ka tā vajadzīga, jo viņas organisms ir noguris, un stimulācija radīs nevis vienu spēcīgu sāpi pēc otras, par ko grūtnieces visvairāk satraucas, bet gan esošo kontrakciju padarīs efektīvāku.

„Vēl dzemdību laikā pašai grūtniecei būtu jāstāsta par savām sajūtām, jo, protams, ka teorētiski, skatoties no malas, es redzu un zinu, kas notiek, tomēr nevaru zināt, kādas ir sievietes sajūtas!

Grūtnieces organisms nedrīkstētu pretoties dzemdību laikā notiekošajam, jo tad, ja tiek darīts kaut kas, kas sievietei nepatīk, tas nevar atstāt labu iespaidu uz rezultātu.

Tādēļ pats būtiskākais, lai viss, kas dzemdību laikā ar sievieti notiek (arī dzemdību stimulācija), būtu balansā ar viņu, un viņa tam piekristu, jo tad topošā māmiņa savu ķermenis varēs adekvāti vadīt uz to, ko viņai stāsta speciālisti,” skaidro vecmāte.

Māmiņu Klubs

Dzemdību sagatavošanas kursi pašā Rīgas centrā