Bēbīšu klubs: Pēdējā nedēļa, kā diviem vienā

            Šī nedēļa, kā pēdējā gaidību nedēļa, pavisam noteikti nebija, kā vairums sieviešu šajā laikā ierasts, mierpilni zvilnot mājās uz dīvāna un gaidot mazo brīnumu. Man gluži pretēji, jo cenšoties atrast balansu starp sevis lutināšanu un augstskolu, augstskola vienmēr atrada veidu, kā aizpildīt manus mierpilnos brīžus. Līdzīgi kā tajā senajā stāstā: “Un tā katru reizi, kad izdomāju pasēdēt šūpuļkrēslā pie kamīna ar labu viskiju glāzē saprotu, ka man nemaz nav laba viskija un šūpuļkrēsla, kur nu vēl kamīna?!” Un tā katru dienu, kā kāmim ritenī. Bet es neiebilstu, jo laiski sēdēt mājās vai mājsaimniekot, pavisam noteikti nav mana niša. Tā vien šķiet, ka man ir līdzīgi kā atsevišķām haizivs sugām, kas nekad nedrīkst apstāties, savādāk tām draud nosmakšana. 

Šonedēļ jutos tiešām lepna par sevi, jo izturēju lielo spriedzi augstskolā, kurā kā reiz sakrita ļoti daudz eksāmenu, kas bija jānokārto vienā nedēļā, ja vien nevēlējies atstāt parādus. Bet tos es nevaru atļauties, jo šaubos, ka, pēc mazuļa veiktajām reorganizācijām mūsu ikdienā, tam atrastos laika. Tādēļ ļoti priecājos, ka man izdevās ar mazo vienoties un viņš mammas puncī turējās ļoti braši, ļaujot mammai veiksmīgi nokārtot visus eksāmenus. Neskatoties uz lielo noslodzi un saspringto skolas grafiku, man izdevās izrauties, lai nedaudz atslēgtos un palutinātu sevi. Izmantojot ierobežojumu atvieglojumus, mazas iepirkšanās sevis iepriecināšanai, nelielas ballītes draudzeņu lokā un ilgi lolotais kino seansa apmeklējums.   Bet viena no gaidītākajām lietām bija pilnās ķermeņa masāžas apmeklējums, kas palīdzēja atslābināt savilkto muguru un kaut nedaudz samazināja tūsku, kura tagad iemetusies pēdās un plaukstās. Saku uzreiz, tūskas man pietrūks vismazāk. Jau nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu vilkt savus iemīļotos apavus vai nezagt vīra jakas, tikai lai dotos ārā nelielā pastaigā. 

Pat neticas, kad deviņi mēneši jau paskrējuši un tas brīdis, ko ar nepacietību gaidījām, kuru katru dienu būs klāt, lai krasi mainītu mūsu līdzšinējās egocentriskās dzīves. Pirmo gadu tik savlaicīgi pat sākām gatavoties Ziemassvētkiem, jo apzināmies, ka vēlāk tam laika īsti nebūs, jo mazais būs ieradies mūsmājās, pilnībā pārkārtojot mūsu prioritātes. Tā pat esam ļoti priecīgi, kad mazais nāks tik skaistā laika periodā, kad ārā aiz loga pirmā baltā sniega kārta sākusi klāt zemi, bet pa to laiku istabu piepilda mandarīnu smarža un pieskandina pa televīziju atskaņotās filmas ar Ziemassvētku motīvu. Un tad jau redzēsim, varbūt tieši pirmā advente mums atnāks ar jauku brīnumu. Gaidam savu "POP UP"!