28. grūtniecības nedēļa

Dienu no dienas Tu priecājies par augošo punci, par to, ka kāds mazs cilvēciņš pavisam drīz jau pievienosies mums ārpus mammas punča. Par to, ka jau pēc aptuveni diviem mēnešiem es būšu divu bērnu mamma! Ārprāts, kā laiks skrien. Pašai joprojām neticas.

Tas ir skaisti. Viss process ir skaists. Tikai diemžēl ne tik rožains, kā dažreiz šķiet.

Vēl nesen rakstīju, cik mierpilna un atšķirīgāka ir šī grūtniecība, jo pirmā diemžēl tāda nebija. Pirmajā grūtniecībā 30.nedēļā daktere mani nošokēja ar tekstu - ka nu viss draudziņ, turpmāk laiku līdz dzemdībām pavadīsi mājas, gultas režīmā, nekādas fiziskās aktivitātes. Maksimums divas pastaigas (ar grūtnieču jostu) dienā pa 30 minūtēm katra. Jostu nācās nesāt visu dienu, tikai uz nakti varēju ņemt nost. Un viss tādēļ, ka man strauji sāka saīsināties dzemdes kakls. Plus mazais visu laiku ar galviņu spiežot uz tā tikai paātrināja šo procesu, tāpēc labāk bija atrasties vertikāli vai ar jostu, ja sanāk darboties pa māju. Tā nu es pavadīju savu pirmsdzemdību periodu gulšņājot.

Atgriežoties atpakaļ pie tagadējās grūtniecības - diemžēl jau atkal pagātne atkārtojas. Nepietiek ar to, ka man placenta atrodas ļoti zemu, dzemdes kakls atkal ir sācis saīsināties. Kas nozīme - priekšlaicīgu dzemdību draudi! Tik ļoti cerēju, ka varēšu šajā grūtniecībā izmēģināt grūtnieču jogu, peldēšanu, kursus un visas tās foršās lietas, ko piedāvā topošajām māmiņām.

Ir tik sasodīti skumji, jo Es jūtos lieliski, patiešām lieliski, man ir tik daudz enerģijas, ka varētu kalnus gāzt, bet jau atkal es neko nedrīkstu. Šoreiz šis viss ir krietni grūtāk, jo mājas ir Olivers. Mans mazais pelēns, kurš katru dienu prasa savu uzmanību un darbošanos ar viņu. Bet es tagad vairs nevaru viņu cilāt, darīt fiziskus darbus un taml. Man ir jāguļ un jāatpūšas. Pusotrgadnieku mammas man noteikti piekritīs - tas nav reāli! Jo katra diena paiet skraidot viņam pakaļ, lasot mantas un nemitīgi uzkopjot. Plus tagad viņam ir tas posms, kad ļoti svarīgi ir, lai es būtu blakus un spēlētos ar viņu. Tāpēc vienkārši visu dienu pavadīt gultā ir neiespējami!

Es protams cenšos pēc iespējas vairāk atpūsties, nedarīt neko baigi fizisku, bet ne vienmēr tas sanāk. Mājas darbi sāk iekrāties, es neesmu pie tā pieradusi, man patīk kārtība. Apspiežu sevi, jo runa taču nav par mani! Man ir jāsaudzē tā mazā dzīvībiņa, kas aug manī.

Es ļoti ceru, ka mums izdosies un mēs izturēsim līdz galam. Jo vēl ir par agru, krietni par agru...