Viedoklis: Kas ir auglība vai neauglība?

Uzsākot sarunu par mākslīgo apaugļošanu, manuprāt, būtu jārunā pirmām kārtām par to, kas ir auglība vai neauglība. Jo tieši fakts, ka pēc pēdējiem pētījumiem Latvijā ir 15 – 20 000 neauglīgo pāru, arī izraisa sabiedrībā šodien  tik asu diskusiju par to, ko šādā gadījumā darīt, kas būtu pareizi vai nepareizi.

Bez šaubām reproduktīvā sistēma un bērniņa ienākšana pasaulē mūsdienās joprojām ir visvairāk mītiem apvīta tēma. Neauglība  tiek definēta kā saslimšana, kuras iemesli bieži vien paliek nenoskaidroti. Bet, iespējams, katrā gadījumā tie ir citi.

Vispārējai informācijai: Slimības iedala divās grupās, ir hroniskas slimības un akūtas slimības.

Akūtām slimībām ir raksturīgs pēkšņs sākums, īslaicīga norise (piemēram, vīrusa infekcija bez komplikācijām), akūta saslimšana mēdz pāriet pati, vai arī tai ir nepieciešama neliela palīdzība (ieģipsē kāju pēc lūzuma, pēc divām nedēļām ģipsi noņem). Lielākoties akūtai saslimšanai ir viens iemesls un tas ir zināms.

Savukārt hroniska saslimšana nekad nesākas pēkšņi, tai ir neskaidri un bieži vien nenoskaidroti iemesli. Protams, minējumi par iemesliem ir, bet bieži tie ir tikai minējumi. Hroniska saslimšana nekad nebeidzas pēkšņi. Pret cukura diabēt, artrītu un onkoloģiskām saslimšanām nav burvju tabletes vai manipulācijas, kas uzreiz un pilnībā atrisinātu situāciju. Neauglība ir hroniska saslimšana, gandrīz visās tās izpausmēs.

Cēloņi ir daudz, tos ne vienmēr mēdz atklāt, iemesli iespējams ir vairāki, bieži paliek neatbildēti daudz jautājumu un, iespējams, izmeklējumu un ārstēšanas gaitā tie rodas aizvien vairāk. Varētu teikt pat, ka neauglība ir ne tikai hroniska saslimšana, bet hronisks veselības stāvoklis, kas ietver sevī visa organisma anatomiski fizioloģisko stāvokli un ne tikai reproduktīvo sistēmu atsevišķi.

Vēl ir jāpiezīmē, ka ir ļoti daudz ārējie un iekšējie faktori, kas var pazemināt auglību, par ko netiek runāts ne skolās, ne arī ārstu konsultācijās. Un te jau veidojas vairāki absurdi.

Pirmkārt, mūsu valstī ar likumu ir noteikts, ka neauglības problēmas var ārstēt tikai ginekologs, urologs un seksopatalogs. Tādā veidā mēs automātiski atraujam reproduktīvo sistēmu no pārējā organisma, jo minētiem speciālistiem parasti ir ļoti šaura specializācija un diemžēl jāsaka arī ierobežotas iespējas, jo ginekologs drīkst uzrakstīt norīkojumu uz valsts apmaksātām analīzēm tikai tajā jomā, kas skar reproduktīvo sistēmu, bet ja ir aizdomas par imūnsistēmas vai endokrinoloģiskiem traucējumiem, tad pacientam sākumā jādodas pie ģimenes ārsta, kur jāpaņem norīkojums pie konkrētā speciālista vai arī norīkojums uz konkrētiem izmeklējumiem, un ne vienmēr ģimenes ārsts no savas puses saskata lietderīgumu kādā no izmeklējumiem. Tas prasa ļoti daudz laika un pacietības, kas ne visiem šodien ir, jo mūsdienu patērētāju sabiedrībā, mēs gribam visu uzreiz, tūlīt un tagad; kā arī cilvēku neinformētība šajā jomā situāciju vēl diezgan nopietni pasliktina, jo ginekologs mūsdienās sievietei bieži vien ir Dieva vietā, un viņa kompetence reti kad tiek apšaubīta.

Gribu teikt, ka tas nav uzbrukums ginekologiem, zinātne virzās uz priekšu un tieši medicīnā ir ārkārtīgi daudz jaunas informācijas. Farmācijas kompānijas cenšoties noturēt savu stabilitāti tirgū bieži veido sabiedrībā sev izdevīgu viedokli, bet ne vienmēr tas ir izdevīgs konkrētam pārim, kuriem ir uzlikta diagnoze „neauglība” .

Vēl viens absurds, par kuru vēlos runāt ir pats termins „ neauglība”. Ir noteikts šodien medicīnā, ka „ja pāris gada laikā nav mērķtiecīgi izsargājies un grūtniecība nav iestājusies, tad tiek uzlikta diagnoze ”neauglība””. Diemžēl jāmin arī tas fakts, ka mūsdienās reti kuram ir saprašana par to, kā darbojas vīrieša un sievietes reproduktīvā sistēma. Tas,ka sieviete var ieņemt bērniņu tikai 12 stundas viena menstruālā cikla laikā un kopējā pāra auglība bieži vien ir tikai pāris dienas tā paša cikla laikā ir lielākai daļai sabiedrības liels pārsteigums. Un ja pāris nezin savas iespējas, tad viņi var mēģināt arī 10 gadus. Līdz ar to, vai šādos gadījumos var runāt par „neauglību”? Un kā šāda diagnoze ietekmē tos cilvēkus, kuriem tā ir uzlikta?

Gandrīz 95% „neauglību” var pārdēvēt par „pazeminātu auglību” un viss, kas ir pazemināts, var tikt paaugstināts. Šāds termins vieš cerību un palīdz pāriem atrast motivāciju šo problēmu risināt un nevis krist izmisumā. Nākamais absurds, kas izriet no visa augstāk minētā  - mākslīgā apaugļošana kā neauglības ārstēšanas veids!! Pavisam vienkārši runājot – paņemam materiālu no viena, paņemam no otra, saliekam kopā un gatavs.  Jautājums – vai tāda varētu būt komplicētas, hroniskas saslimšanas ārstēšana? ?? ...

Lielākā problēma mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tā, ka mēs vairs nemākam uzdot jautājumus, ka ticam visam ko mums saka, nešķirojam informāciju.  Mākslīgā apaugļošana ignorē pazeminātu auglību kā hronisku saslimšanu, kurai nepieciešama hroniska un daudzpusīga ārstēšana. IVF speciālisti uzskata, ka „neauglība” ir tikai tehniska problēma, kuru tehniski arī jārisina – neiznāk dabīgā tehnikā, mēģināsim piespiest šīs divas šūnas savienoties.  Tajā pat laikā ir absurdi domāt ka par savu auglību un reproduktīvo veselību nav jārūpējas, ka nav jāzina, kā tā darbojas.  Mātes klēpja ekoloģija ir ģimenes ekoloģijas svarīga sastāvdaļa.

Tātad secinājums – Mākslīgā apaugļošana ir akūts ārstēšanas veids, un ir kļūdaini un nepareizi piemērot akūtu ārstēšanas veidu, vai pareizāk teikt – akūtu medicīnisku iejaukšanos ar nosacījumu, ka slimībai ir hronisks raksturs. Mākslīgā apaugļošana nemeklē vai pavirši meklē problēmas iemeslus, līdz ar to jau atkal nākamais absurds – organisms iespējams nav īsti vesels un līdz ar to sargā jaunu dzīvību un neļauj tai ienākt, jo rezultātā arī bērniņš var nebūt vesels, bet IVF to ignorē. Kādas tad ir sekas? Jāsaka ka tas nav noslēpums, to zina visi IVF speciālisti un jāsaka arī bieži vien informē savus pacientus. IVF divas reizes palielina iedzimto pataloģiju risku salīdzinot ar dabīgā veidā ieņemtiem bērniem. Divas reizes palielinās priekšlaicīgu dzemdību risks,  divas reizes lielāks bērna mirstības skaits. Grūtniecības norit smagi, un visbiežāk grūtniecība tiek atrisināta ar ķeizargriezienu. Un, protams jāmin arī tas, ka bieži vien ar vienu mēģinājumu vien nepietiek, ir vajadzīgi vairāki un reizēm pat daudz IVF mēģinājumi, un tikai 20 procentos bērniņš sāk attīstīties un nevis aiziet bojā spontānā aborta rezultātā. Cik daudz gan dvēselēm jāaiziet bojā, lai cilvēks apmierinātu savu godkāri.

Ja runājam par to, ka IVF bieži ir nepieciešami vairāki mēģinājumi, lai sasniegtu rezultātu, un citreiz pat rezultātu panākt nav iespējams, ir svarīgi minēt to, ko tad ir jāpārdzīvo sievietei šajā procesā. Ir vispārzināms fakts, ka viena menstruālā cikla laikā no olnīcas ovulācijas brīdī izdalās viena olšūna. Lai veiktu IVF ar vienu nepietiek, vajag daudz. Līdz ar sievietes olnīcas tiek stimulētas ar mākslīgiem hormoniem. Hormonu deva ir milzīga un bieži vien to pareizi nemaz nevar izrēķināt. Šādi vardarbīgi mēģinot dabūt materiālu, ar ko manipulēt, bieži tiek izraisītas smagas un dažos gadījumos pat neatgriezeniskas veselības problēmas. Sievietei var plīst stimulētā olnīca, kas reizēm arī notiek, līdz ar to iespēja ieņemt bērnu jebkurā veidā stipri samazinās, nerunājot jau par to, ka tiek traumēta visa endokrīnā sistēma. Vairākos mēģinājumos, sievietei šāda vardarbība jāpārdzīvo vairākkārt. Sievietes cieņa mūsdienās vispār ir atsevišķs jautājums, par kuru varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu.

Ja IVF „mēģinājums” ir neveiksmīgs, tad sievietei jāpiedzīvo pēcaborta sekas gan fizioloģiski, gan emocionāli atkal un atkal. Tā ir nopietna viela pārdomām, it īpaši vīriešiem, kas vēlas pieļauj šādu vardarbību pār cilvēku, kuru mīl, un ar kuru vēlas kopā audzināt bērnus. Es jau nemaz nerunāju par tādā daudzumā lietotu sintētisko hormonu ietekmi uz bērna veselību un ģenētisko materiālu, jo visām zālēm ir blakusparādības, bet lielos daudzumos, tās var būt traģiskas.

Bet tās visas ir tikai tās sekas, ko mēs redzam uzreiz. Katrs domājošs cilvēks sapratīs, ka tā ir tikai aizberga tā saucamā redzamā daļa. Kas notiks ar šiem bērniem, kas ieņemti mēģenēs? Vai viņi paši spēs ieņemt bērnus dabīgā veidā? Ģenētiskā atmiņa ir ļoti nopietna lieta, un viss, kas ar mums notiek, to nes arī mūsu bērni un bērnu bērni. Vai apmierinot savus untumus, mēs bieži domājam par nākamām paaudzēm? Tādi pētījumi vēl nav, jo ir pagājis pārāk mazs laiks, bet šobrīd jau parādās fakti, ka mēģenēs ieņemtiem bērniem, kas sasnieguši reproduktīvo vecumu ir problēmas dabīgi radīt pēcnācējus. Tas, ka nākamajā paaudzē būs aizvien vairāk problēmas ar auglību mani uzvedināja pārdomas par aborta sekām. Tiek atdzīts, ka viens no neauglības iemesliem ir aborts, kas mūsu valstī ir atļauts ar likumu. Iepriekšējā paaudzē, tā saucamos padomju laikos, aborts bija normāls kontracepcijas līdzeklis un daudzas sievietes uz to gāja bez maz vai katru pusgadu, turpinot atkal pēc pusgada palikt stāvoklī. Problēmas ar auglību bija ārkārtīgi reti. Mūsdienās, bieži ja sieviete veic kaut vienu abortu savā dzīvē, sekas ir neatgriezeniskas. Manuprāt, tā ir ļoti nopietna viela pārdomām, par to, ko mēs darām.

Un pēdējais par ko vēlējos runāt, ir tas absurds, kas notiek mūsu valsts likumdošanā. Ar likumu ir atļauts nogalināt bērnus. Šāda rīcība izraisa bieži neatgriezeniskas sekas, gan sievietes gan ģimenes veselībā. Mēs zaudējam katru gadu apmēram 10 000 bērnu, kas varētu būt mūsu sastāvdaļa. Protams, bieži vien ja sievietei nav morāla vai garīga pamata, viņa izvēlas šādu ceļu, jo uzskata, ka finansiālā situācija ir pārāk smaga. Te nu ir tas nākamais absurds. Valsts nevēlas atbalstīt auglīgas ģimenes, daudzbērnu ģimenes, sievietes kas palikušas stāvoklī. Jāsaka pavisam tieši, nevēlas atbalstīt ģimenes, bērnus. Bet atbalsta pliku manipulāciju, nedomājot par sekām.

Es negribu nosodīt nevienu, kas izvēlas tādu vai citādu ceļu dzīvē, jo bieži mūsu izvēli nosaka nezināšana un neinformētība, un ja cilvēks ir neizglītots, tad ar viņu viegli manipulēt. Tāpēc mums ir jābūt izglītotiem, informētiem, jāmāk uzdot jautājumus un uz tiem atbildēt. Neauglība ir ļoti nopietna problēma, tā bieži nes ģimenē skumjas un izmisumu, un ja cilvēks neko par to nezina, viņš izvēlas to ceļu, ko viņam piedāvā.

AAM instruktore, pazeminātās auglības konsultante, topošā vecmāte Anna Suhanova

www.augliba.lv, www.baltazvaigzne.lv    

Kādas pārdomas Tevī raisīja šis raksts?