Puncis un "sveši" pieskārieni

Sveikas!

Šajā rudenīgajā, drēgnajā un lietainajā laikā esmu palikusi gaužām slinka rakstītāja... te pati slimoju, te dēls slimo, te citas sadzīviskas problēmas.. Bet ne par to būs stāsts.

Tātad:

Aizdomājos par tēmu "Puncis un "sveši" pieskārieni".. Kam tad ļaut mīļot savu punci šajā skaistajā gaidību laikā un kam nē? Uz kādiem pieskārieniem bebucis atbild.. Vīram - jā, atļauju, dēlam - ļauju mīļot, ārstam - ļauju pieskarties (bez tā neiztikt), bet citiem? Man, personīgi, šajā laikā negribās sajust citus pieskārienus, nevienam citam vēl neesmu ļāvusi (nu jau rit 31/32. grūtniecības nedēļa).. Man tas liekās tāds "intīms" laiks, kuru ļauts izbaudīt vien nieka 9 mēnešus un bērniņa kustības mani - vēl mazāku laiku.

Mums pagāja ilgs laiks (vismaz man tā likās), kamēr mazā punčdāma "atbildēja" vīram. Uz lielā brāļa Armanda pieskārieniem un mīļošanu pagaidām vēl atbildes nav, bet mums vēl ir laiks - kādas 8 nedēļas...

Pastāstiet, kam ļāvāt aiztikt savu lolojumu gaidību laikā, un kam nē?

Anita

P.S. Bonusā mazs jociņš:

Vienu vakaru guļu gultā, pienāk dēls klāt, apķer vēderu un uzliek galvu virsū, klausās un gaida, kad māsiņa iespers. Kad nesagaida (pacietības jau arī nav) nekādu reakciju, tad ceļās augšā un saka, lai es arī samīļoju punci. Es uzlieku roku un paglaudu, bet dēls tā neapmierināti man saka: "Nē! Tā nē! Paņem un uzliec galvu uz punča un tad samīļo!" :D Lieki piebilst, ka tas nav fiziski iespējams :D