Pelnītā atpūtā jeb tā man klājas dekrēta atvaļinājumā

Nu jau rit 30. nedēļa. Laiks skrien fantastiski ātri un es saprotu ,ka tikai divi mēneši palikuši līdz brīdim ,kad mans punča bēbis būs manās rokās.

Lai arī kā tas izklausās, man nemaz negribas ,ka punču laiks tik ātri paiet. Gribās šo laiku paildzināt un izbaudīt visu ko tas sniedz.Jo šīs burvīgās sajūtas ir tikai tad ,kad mazulis ir puncī- spērieni, liels vēders, īpaša attieksme no vīra un pārējiem tuviniekiem. Jo grūtniecēm jau pretī runāt nedrīkst:D

Tomēr nav jau arī tā, ka es tik lidoju un nemaz nav grūti. Ir pagājusi nedēļa kopš esmu dekrēta atvaļinājumā. Laika atpūsties nav nemaz,jo viss kaut kas saplānots un jāpaspēj sadarīt. Puncis kļuvis manāmi lielāks un sāk palikt grūti ātri pārvietoties, ilgstoši staigāt un stāvēt. Biežāk un vairāk gribās ēst, nevaru pieliekties un sašņorēt zābakus, ar sēdēšanu ar ir diezgan pagrūti, labāk tomēr pusguļus. Tā ka visas grūtnieču jaukās pazīmes es izjūtu.

Labi ir tas ,ka daktere saka ,ka viss ir kārtībā. Tikai dzelzs jālieto,kas ar pirmo bērnu man nebija jādara. Tomēr uzskatu ,ka tas nav nekas traks. Savādāk viss ir kārtībā un tas mani priecē.

Nākamā lielā un pēdējā USG ieplānota 16.aprīlī,kad vēlreiz varēs pārliecināties par mazuļa veselību.Šobrīd jūtos pamatīgi apaļa,ja ņem vērā ka no saviem 44kg esmu tikusi pie 56kg :) Bet ,ja būt iespēja ,tad pēc dzemdībām atstātu 50kg,kas pagājušo reiz neizdevās,jo viss līdz pēdējam pazuda.

Palēnām sāku iegādāties bēbim nepieciešamās lietas. Pa lielam jau zinu ,ko vajag,tomēr izdomāju,ka jāraksta saraksts,lai kaut kas neaizmirstas.

Pie skaistas zaļas gultiņas jau esam tikuši, tagad nolūkojam ratus.Tik jāsagaida lielā māmiņalga un tad jau varēs iepirkties;)

Nu tā mums meitenēm pagaidām klājas. Vēl man ir pēdējie soļi autoskolā un ļoti ceru,ka jau līdz marta beigām tikšu pie autovadītāja aplicības un varēšu izbaudīt priekus pie stūras,jo man ļoti patīk braukt.