03.07 18:00-20:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Vēl pavisam nesen, pirms dažiem gadiem, vecmātes nelabprāt gribēja redzēt jaunos tēvus dzemdību zālē, jo it kā "viņi ģībstot", "maisoties vairāk pa kājām, nekā palīdzot" un tā tālāk...
{smallpic:1}
Šobrīd gan attieksme pret ģimenes dzemdībām ir radikāli mainījusies. Tā drīzāk kļuvusi par pašsaprotamu normu, un dažbrīd jocīgāk var justies tās sievietes, kas dzemdē bez bērniņa tēta klātbūtnes!
Kā bija Tavās dzemdībās? Vai vīrietis piedalījās un ko tieši viņš darīja? Kā palīdzēja? Vai varbūt otrādi - Tev nemaz nebija vajadzīga viņa palīdzība un tu dusmās viņam kodi, skrāpēji vai lamāji, hmmm, ne pārāk smukiem vārdiem! Jā, jā - tādi gadījumi ir dzirdēti un vecmātes par šo "fenomenu" brīdina jaunos papučus arī dzemdību sagatavošanas kursos!
Abi gājām kursos. Sākumā ļoti gribēju, lai viņš piedalās, viņš - negribēja, jo darba kolēģi sastāstīja, kā pēc tam neesot gribējuši savas sievas kā sievietes. Pēc tam bija otrādi, es uzskat;iju, ka nav ko vīriešiem tur maisīties, bet draugs bija nelokāms - ja piedalījās radīšanā, tad arī sagaidīšot savu lolojumu. Demdības bija īsas (3,5 h), mierīgas, zālē bija vecmāte, draugs pie galvas stāvēja, spiešanas laiku starplaikos jokojāmies un iesmējām. Paldies bērna tētim, lai arī viņš fiziski neko daudz nevarēja palidzēt, emocionalais un psiholoģiskais atbalsts un kopīgais pārdzīvojums bija kolosāls. Man paveicās ar vecmāti un ārstu - kad sapratu, ka viņi ir vienkārši kolosāli un tādi, uz kuriem var palāuties, laipni, atslābu un klausīju, ko saka, ļāvos visam dabiskā veidā. Nevienu reizi neieblāvos, brīžiem šķita - ir nakts un vēl tik kluss! 😀
Es arī nevarētu iedomāties dzemdības bez vīra atbalsta. Mums bija garas dzemdības, bet es vīru prom ne reizi nedzinu, nelamāju un pat rokas viņam nespiedu līdz zilumiem, 😀 taču visu laiku man palīdzēja acu kontakts ar mīļumu, kur sāpju brīžos meklēt palīdzību. Bez vārdiem tad zināju, ko viņš saka - ka viss ir labi, es tikšu galā un drīz meitiņa būs klāt. Kad mazā bija uz vēdera, raudājām visi trīs. 😀
mans draugs arī visu laiku bij blakus,bet man arī negribējās lai viņs mani aiztiek jo sajūta bij tada,ka sāp ada,bet padeva ūdeni un atbalstīja.Visu laiku teica,ka drīz jau tas būs aizmuguras vēl nedaudz japagaida😀Man bij drošāk ,kad viņš bij blakus!
Mums abas reizes bija ķeizars,tētis bija klāt-no sākuma sēdēja man pie galvas,kopā ar anestezioloģi. Kad mazais bija klāt,skatījās kā to sver,mēra un ģērbj.Tad ar mazo devās uz palātu.Tētis bija mazliet uztraucies,bet ļoti priecīgs.
Mans vīrs bija ļoti, ļoti liels atbalsts dzemdībās. Sākumā kad uzzinājām kad esmu stāvoklī viņš nebija ar mieru piedalīties dzemdībās, bet tad parunāja ar mūsu ginekoloģi un piekrita.Sāpju laikā viņš ar mani kopā elpoja, masēja muguru, turēja manu roku un pat palīdzēja vecmātēm un ginekoloģei teikt ka kontrakcijas atkal sākas. Viņš pat dzemdību zālē uzjautrināja gan mani, gan ārstus. Uz elpošanas kursiem viņš nebija bijis, bet darīja to labāk ne kā es un palīdzēja man spiest. Ārsti par viņu bija sajūsmā.
Tā kā man dzemdības bija smagas tad viņš bija pirmais kas turēja mūsu meitiņu rokās.
Arī mans vīrs bija liels jo liels atbalsts, jo viņš man palīdzēja pareizi elpot, masēja muguru un padeva padzerties, kad to gribēju 😀