03.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Jau pagājis mazliet vairāk kā pusotrs gads kpoš pasaulē nāca mana meita. Vienmēr esmu bijusi pārliecināta ka man būs vairāki bērni un vēlams pirmie divi ar mazu gadu starpību.
Laikam tādēļ, ka pirmās dzemdības bija salīdzinoši vieglas un bez īpašiem starpgadījumiem, drīz vien pēc tam ļoti sāka gribēties vēlvienu mazulīti. Pagāja laiks un bija brīdis, kad šķita - meita beidzot kļūst patstāvīgāka, beidzot ir vairāk laika sev un varu domāt par atgriešanos profesionālajā apritē, varbūt tomēr ar nākamo bērnu pagaidīt. Tomēr arvien skaidrāk saprotu, jo ilgāk es gaidīšu, jo vairāk radīsies visādi apstākļi, lai vēl mazliet pagaidītu.
Kad nu mans vīrietis arī ir devis zaļo gaismu vēlvienam, esmu laimīga. Bet protams, tagad rodas vesela gūzma jautājumu. Kā man gatavot savu organismu vēl vienam bērniņam, vai ir jādara kaut kas cits un savādāks kā gaidot pirmo(īpaši tādēļ, ka pirmais bija neplānots mazulis)? Kā man gatavot meitu? Un kuras lietas viņai vajadzētu apgūt līdz brīdim, kad kļūs par lielo māsu, lai man un viņai dzīve vienkāršāka?
Manis rakstītais nav saprasts pareizi. Es bērnus vispār neuztveru kā problēmu. Tas ko es domāju ar šo teikumu ir, ka es bērnus neuztveru kā problēmu, kura būtu ilglaicīga, bet pārejoša.
Nezinu vai šādā formā teikums kļuva saprotamāks? Bet es pati vēlreiz izlasiju iepriekš rakstīto un tiešām varbūt pat pati būtu pārpratusi, ja kāds cits to būtu rakstījis.
Tātad vēlriz - bērni nav problēma!!!
Tu princesemince vienmēr māki labi pateikt....vai arī mums ir vienāds domāšanas veids....
ok, es atsaucu savu noliegumu par bērniem ar mazu vecuma starpību - tas ir pat ļoti OK, ja materiālā situācija atļauj. cilvēkiem ir atšķirīgs ienākumu un izdevumu līmenis, es laikam esmu pieradusi, ka varu izdot gan sev, gan bērnam, gan sadzīvei, kad man vajag un cik man vajag, apzinos, ja man, kā nestrādājošai sievietei būtu vēl mazs bērns, izdevumi pieaugtu vairāk kā iespējamie ienākumi.
es nekad nenoliedzu lielas ģimenes - tas ir superīgi! protams, ja ģimenē visi bērni ir ar mazu vecuma starpību, jāaizdomājas, ka acīmredzot sievietei pilnībā pietiek ar sabiedrības novērtējumu kā par daudzbērnu mammu, bet lielākoties mūsdienu sieviešu emancipācijas laikmetā sievietei nepietiek tikai ar misiju "mamma", lai neslīgtu depresijā (no nemitīgas rutīnveidas ikdienas, kur, neviens nenoliegs, jo tad tas būs pretrunā ar visiem speciālistiem šajā sakarā, tas noved) nepieciešams arī gandarījumu nesoša profesionālā darbība, kura maz iespējama, ja apkārt nav saorganizēta "palīgu brigāde" (bezmaksas vai maksas - ko nu kurš var atļauties (atkal jau nauda!)), kā arī nemitīgi ģimenē ienāk mazi bērni (nu, nevar ar krūts bērnu (akcentējot krūtsbarošanas nepieciešamību un mātes klātbūtni bērnam pirmajā dzīves gadā) pilnu krūti strādāt un pelnīt!)
"Meita, piedzimstot bralitim, pat bija iemacijusies supuldziesmu, ko nodziedaja pirmo reiz jau dzemdibu nodala ieraugot mazuli" cik ļoti sirsnīgi 😇
Nu jā man ar liekas, ka tas pirmais mazulis jau laicīgi jāsagatavo uz to, ka būs brālītis vai māsiņa...lai gan tik maziņi jau nesaprot to vēl😀
Ja finances atļau tad jau lūdzu otru bērnu var taisīt, bērnu uztaisīt jau nav liela māksla, bet uzaudzināt tā ir māksla....Esu dzirdējusi, ka vajaga vitamīnus papildus dzert, ja iepriekšējā grūtniecība nesen ir bijusi....
Jā, labprāt palasītu konkrētus ieteikumus 😀
redzot, cik daudz gan emocionāli, gan materiāli ir nepieciešams vienam bērnam, atzīšos, ka atkal neticēšu, ka pārāk daudz ģimenes spēj nodrošināt pietiekami labvēlīgu dzīvošanu, ja tajās ir vairāki bērni. nerunājot jau par automašīnu izvēli, jo pie skaitļa 3 jau ar parasto universālu nepietiks, jo 3 autokrēslus blakus parasti salikt nav iespējams (kā zināms, arī paliktnis aizņem vietu un to vajag pietiekami ilgi). papildus tam - dzīvesvieta, savukārt lētākas plašās dzīvesvietas ir tur, kur nav pietiekamas iespējas gūt ienākumus. protams, var jau knapināties un teikt - esmu tik laimīga par saviem bērniem. jā, es arī esmu laimīga, bet es laikam ļoti esmu saaugusi ar savu izglītību un profesiju - plānoju ilgtermiņā.
kā zināms bērni līdz gada vecumam bieži komunicē raudot, nevis sarunājot, ja tiem kaut kas nepatīk 😀 man šķiet, ka tā savā veidā ir vecāku iegribu uzspiešana bērnam, ja pieprasa bērnam līdz gada vecumam saviesīgā pasākumā būt klusam, rāmam un ieinteresētam. bet es tāpat zinu, ka ir tādi bērni, kuri bez ierunām pakļaujas šīm vēlmēm, spēj nosēdēt mierā un klusumā. ar tādiem bērniem kaut vai 5 pēc kārtas 😉
man arī ir vēlēšanās justies nevis kā tikai mātei-barotājai, bet arī kā cilvēkam, kurš spēj sev maizi nopelnīt. nenoliedzu, man ir svarīga arī tā nopelnītās maizes kvalitāte, nevis kaut kā tā - pa roku galam.
un arī uzskatu, ka bērni nav jāplāno, lai tiem savā starpā ir interesanti, bet vecākiem dzīve pilnvērtīga. iedomāties nespēju, kā ar 3 mēnešus vecu pupa bēbi, kuram koliku laiks tikko beidzies vai pat nav beidzies, kokteiļkleitā (un ieliktnīšiem krūšturī) dodos uz saviesīgu Ziemassvētku balli vīra darbā, kamēr mans pusotrgadīgais dod vaļā pie Ziemassvētku egles ar "priekšnesumu" 😃 bet normāli cilvēkam vajag atpūsties un socializēties - tas ir fakts, jebkurš psihologs pateiks, ka tas nepieciešams.
"Es parasti nemaz neceru,ka viņš sēdēs kā diedziņš" - varbūt šitas arī atvieglo dzīvi. Ja nav cerības kā bērnam vajadzētu uzvesties, tad vieglāk pieņemt to kā viņš tiešām uzvedas.
Šķiet es laikam bērnus nekad neesmu uztvērusi kā kaut ko sabiedrības normām atbilstošu un tāpēc vajadzīgu. Bērns papildina manu dzīvi. Es bērnu uztveru kā jaunu pavērsienu dzīvē nevis kā ilglaicīgu, bet pārejošu problēmu.
Nu, jā, man pirmā asociācija ar maziem bērniem nav bļaušana. Un meita ir diezgan aktīva, bet ar viņu visu var sarunāt.
Nu katram jau savs, bet nu es jau otru bērnu negeribētu tikai tāpēc, lai maza starpība viņiem būtu savā starpā. Man gribētos atpūsties un darīt kaut ko priekšs sevis. Man gribas sniegt mazajam visu to lABĀKO bet ne jau sākt viņu apdalīt jau no mazotnes un knapināties. Nu nezinu vaia r diviem maziem bērniem var atpūsties..
kā iedomājos to skatu, ka viens skrien uz vienu pusi, otrs rokās bļauj - man tas momentā šķiet iespējami, ka ar bērniem no sirds atpūsties nevar 😉 acīmredzot taisnība arī tajā, ka man ir pieredze tikai un vienīgi ar ļoti aktīvu bērnu, ja varbūt bērns ir lēnīgs, var visu 😀
Man neliekas neiespējami atpūsties kopā ar bērniem.
viedi vārdi - ka katram tā latiņa atsevišķā augstumā. laikam jau es esmu pārāk liela perfekcioniste attiecībā uz bērnu audzināšanu 😀
Par šeit izvērsušos tēmu. Mana mamma izaudzināja 3, no kuriem 2 tik pusotra gada starpība. Visu, kas bija svarīgs paspēja. Neviens no trim bērniem nekad nav jutis mammas trūkumu. Un tagad, kad mēs visi lieli, nav tā,ka mammas dzīve būtu beigusies, jo pirms tam bija tikai bērni.
Tāka man ir reāls piemērs.
jā, šo tekstu no Tavas puses vairākkārt esmu lasījusi, ka svarīgi zināt vecuma attīstības īpatnības, bet tas jau nedod vecākiem iespēju sajusties brīvi. nu, nevar vecāki spēt sajusties atpūtušies, ja uz visiem pasākumiem daudzu gadu garumā ierodas tikai ar bērniem. vēl jo vairāk - ja vispār netiek uz pasākumiem, tad tur tiešām jābūt ekstrēmistam, lai justu baudu no tādas dzīves, ka no mājas iziet nevar.
Paldies par labiem vārdiem!
Un vēlviens paldies, ka tiešām atbildēji uz manis uzdotajiem jautājumiem 😉