Denīzes dzemdību stāsts

Bija pilnas 38.nedēļas, un svētdien par to ,ka lielais satikšanās brīdis tuvojās, nekas neliecināja. Devāmies nelielā piknikā zaļumos un baudījām jauko laiku. Puncis bija mierīgs un es jutos ļoti labi.

Vakarā mājās lasot Adrianam pasaku, mazā kļuva ļoti aktīva. Grozījās un spaidījās, staipījās. Nesapratu ,kas par lietu ,kāpēc viņa tā ņemas.Bet nu nekas, ne jau pirmo vakaru tā. Tik Adrianam noprasīju, kad tad māsiņa būs ,vai drīz? Uz ko Adrians atbildēja –Māsiņa jau nāk! Un tā abi devāmies čučēt.

Naktī ap trijiem jutu kaut kā dīvaini velk vēderu. Aizgāju uz tualeti un gulēju tālāk.Bet jutu ,ka vēl velk.Un iemigt īsti neizdodas. Tā kā velkošā sajūta nepazuda, turpinājās ik pa laikam, tad ap četriem secināju, ka šodien tiešām māsiņa būs. Tās velkošās mēnešreižu sāpes nav iespējams sajaukt ar neko citu. Tad nu pateicu vīram, ka Denīze būs šodien. Viņš tā visai neticīgi paskatījās, bet neko neteica. Turpinājām gulēt.

Es  jau sapratu ,ka nekāda iemigšana nebūs, tad sāku pucēties- sataisīju matus, nokrāsojos, uzrakstīju raktu MK un gaidīju ,kad pienāks laiks celt Adrianu un doties uz dārziņu.

Ap septiņiem sāpes kļuva stiprākas. Ik pēc 10 minūtēm , kādas sekundes 10-15 vilka pamatīgi. Bet nu paciesties varēja. Tad jau pamodinājām Adrianu, un teicām ,ka māsiņa šodien būs, bet vispirms tētis aizvedīs viņu uz dārziņu un tad tētis vedīs mammu uz slimnīcu. Tā nu puiši aizbrauca, bet es mājās gaidīju ,kad vīrs būs mājas, jo sapratu ,ka jābrauc. Sāpes kļuva ļoti stipras, sāpju laikā notupos uz zemes, cītīgi un dziļi elpoju un gaidīju ,kad pāries.

Drīz vien vīrs bija klāt un mēs devāmies uz mašīnu. Nu jau intervāls bija 5 minūtes un līdz mašīnai bez sāpes tikt nevarēju. Knapi tiku ārā no lifta ,vīrs turēja mani ciet ,kamēr es ieķerdamās viņam rokās pūtu un elsu, līdz sāpe bija pāri un devāmies uz mašīnu.

Ceļš līdz dzemdību namam bija ilgs, parastā dienā braucot būtu pieticis vien 10 minūtēm.Bet tagad man šķiet braucām 30 minūtes vismaz. Mašīnā bija traki, kad nāca sāpes, jo īsti ,kur ieķerties nebija, notupties arī ne, tad nu locīdamās es tur ņēmos. Garāmgājējiem bija jautri pavērot!:)

Slimnīcā nonācām mazliet pēc 9:00,kamēr nosvēra, piereģistrēja, sarakstīja visus papīrus, laiciņš pagāja un sāpes bija ļoti stipras. Laiks bija tās pašas 4-5min.starpā.

Uz nodaļu uzveda mani krēslā ,jo gājēja es nebiju. Nonākuši augšā, daktere uzreiz steidzināja iet skatīties atvērumu, jo tās esot otrās dzemdības un viss notiekot ātrāk.

Tad nu devos uz apskati- atvērums bija 5cm. Viss ok, uzlika klausīties toņus. Nogulēt bija grūti, kad nāca sāpe šķita, ka viss plīst. Bļāvu ,kā traka un domāju, ka nebūs spēka to visu paciest. Zināju ,ka toņus parasti raksta kādas minūtes 30. Laiks vēl nebija pagājis ,bet jūtu ,ka ar katru nākamo sāpi sāk parādīties spiedošā sajūta. Un tad jau teicu ,ka gribas spiest. Daktere lika nākt uz zāli. Uzkāpu uz galda un secināja, ka atvērums jau 8cm un tai brīdī arī ūdeņi nogāja. Spiediens bija pamatīgs. Pulkstenis  bija jau 10:00. Tālāk vecmāte sacīja, ka elpot vairs nevajag ,bet teikt ssssssssssss un jau tā kā stumt. Tad nu cītīgi ievēroju visas prasības. Sajūt bija briesmīga. Sapratu ,ka sāpes nāk pamatīgas, bet ir sākusies izspiešana.Tad jau drīz jābūt.

Un jāsaka,ka tad tik sākās. No sāpes līdz sāpei noteikti bija kādas pāris minūtes,bet sajūta bija ,ka laiks velkas mūžīgi. Pāris reizes bija sssssss jāsaka spiežot un tad jau vecmāte teica, ka viss labi. Lai ieķeros kārtīgi gultā un ievelku elpu un pie nākamās sāpes stumju ārā bez skaņas,bet kliegšanas. Domājat varēju? Bļāvu kā traka,jo šķita ka viss plīst. Un tā trīs reizes pēc kārtas.Un tad viss,jo sāpe pārgāja.Bet sajūta,ka galva ārā,vai vismaz pusē. Vīrs apstiprināja,ka redz jau galvu un lai es saņemos. Es protams nogulēt mierīgi nevarēju ,jo gribējās ātrāk lai viss beidzas. Un tad nāca sāpē.Spiedu cik varēju, vecmāte tik saka,labi,labi.Bet šķita ,nekas tak nenotiek.Un tad pēkšņi tāda viegluma sajūta un mazā princese viņai rokās. Vīrs tik nosacīja 10:27 un mazā iekliedzās!!!Bļāva pamatīgi. Daktere pienāca un teica,bļauj kā mammaJ Jo šoreiz es tiešām bļāvu un ne pa jokam.

Jāsaka ,ka sajūta bija neaprakstāma- mazais kunkulis uz vēdera, viss bija beidzies. Vīrs pārgrieza nabassaiti, mazo satina sedziņā, nolika siltajā gultiņā un pievērsās manis sakopšanai. Tas nebija patīkams process ,bet salīdzinot ar dzemdībām –tīrais sīkums.

Divas stundas pavadījām dzemdību zālē-tajā laikā mazo nosvēra, nomērīja, iedeva man pabarot.Un tad jau devāmies uz palātu, kur varējām tuvāk iepazīties.