Bērns jūt kontrakcijas

Lasi fragmentu no Frederika Leboijē grāmata "Piedzimt bez vardarbības", kuru latviešu valodā tulkojusi Linda Vītuma.

 

Fragments no grāmatas 45. – 50.lpp

 

8

Dzemdē bērna dzīve atklājas kā  luga divos cēlienos,

divos gadalaikos – tik atšķirīgos kā vasara un ziema.

Sākumā ir zelta laikmets.

Ir embrijs, sīks aizmetnītis, daudzsološs, augošs,

kurš kādudien kļūst par augli.

No auga tas pārtop par dzīvnieku – parādās kustības,

mazajam rumpītim uzrodas izaugumi, tie kļūst par ekstremitātēm.

Mazais augs ir iemācījies kustināt zarus –

tas ir sācis izbaudīt rokas un kājas.

Debešķīga brīvība!

Jā – tas patiesi ir zelta laikmets!

Šī mazā būtne ir bez svara, brīva no jebkādiem ierobežojumiem,

jebkādām raizēm.

 

Kā būdams bez svara ūdenī,

viņš spēlējas,

draiskojas,

līksmo

tik viegli kā putns debesīs,

vizuļodams kā āsa,  žilbinoša zivtiņa.

 

Šai karaļvalstī bez robežām,

šai neierobežotajā brīvībā,

kā plūstot cauri bezgala laikam,

viņš uzlaiko visus ietērpus,

viņš piedzīvo, izbauda visu,

ko vien spējusi Dzīve izsapņot.

 

Ak vai! Kāpēc gan visam ir jāpārtop

savā pretmetā?

Tas, par nelaimi,

ir tāds Likums,

kam pakļaujas visas lietas.

Tā nu tas ir: laisties dejā līdzi Universālajai

elpai, kurā

Nakts aizved pie Dienas,

Pavasaris – pie Ziemas.

Tas ir nepielūdzamais likums, kas pārvērš apburto dārzu,

kurā bērns reiz spēlējās tik bezrūpīgi,

par dārzu, ko apvij ēnas un skumjas.

 

Grūtniecības pirmajā pusē ola

(to veido membrānas, kas iekļauj

augli un ūdeni, kurā tas peld)

aug ātrāk par bērnu.

Bet drīz vien notiek kas pilnīgi pretējs:

nu auglis daudz lielāks aug, kļūstot

par mazuli.

Ola rīkojas pretēji. Tā sasniegusi savu pilnību –

nu mainās pavisam vairs nedaudz.

 

Augot arvien, bērns kādā dienā

aizsniedzas līdz kam cietam – dzemdes sienām –

un pirmo reizi apjauš, ka viņa karaļvalstij ir

robežas.

Tā kā bērns tik turpina augt, vietas ap viņu

kļūst arvien mazāk un mazāk.

Šķiet, ka pasaule it kā sarautos,

aptverot viņu ciešāk un ciešāk.

Nu absolūtais monarhs spiests rēķināties ar

likumu!

Bezrūpīgā brīvība, zelta stundas!

Muļķa jaunība mana!

Kur esat aizgājušas?

Kāpēc esat mani pametušas?

 

Bērns – līdz šim bijis pats sev saimnieks – nu ir kļuvis par

gūstekni.

Ieslodzīts.

Un cik savāds gan ir šis cietums!

Ne vien sienas te spiežas virsū,

spaidot bērnu no visām pusēm,

bet arī pamats ceļas augšup, lai tiktu tam klāt,

cietuma griesti lēni kļūst zemāki,

nežēlīgi liekot kaklam noliekties.

Ko gan citu viņš var, kā noliekt galvu padevībā

un pieņemt savu pazeminājumu!

Un gaidīt.

 

9

Bet kādudien viņš tiek apbalvots par savu

pazemību.

Viņam par brīnumu tvēriens ir kļuvis par apskāvienu!

Sienas pēkšņi izrādās dzīvas, un tvēriens ir pārvērties

glāstā!

Kas te notiek?

Viņa bailes nu pārtop par tīksmi!

Nu līksmību rada sajūtas, kas sākumā lika

drebēt.

Kad šīs sajūtas uzrodas, viņš priekā ietrīsas,

atliec muguru,

noliec galvu

un gaida.

Taču šoreiz gada ar cerību un ar izbrīnu.

 

Kas gan notiek?...

Kāds gan tam visam ir cēlonis?

Kontrakcijas.

Pēdējā grūtniecības mēneša kontrakcijas,

kas iesilda dzemdi, gatavojot to jaunajam uzdevumam.

 

Un tad kādu dienu...

maigie viļņi pāraug par vētru...

apskāvienos ir jaušamas savādas dusmas!

Tie beržas un spiež – tā vietā, lai turētu,

lolotu!

Reiz tīkamā spēle ir kļuvusi baisa...

Kāds vairs netiek glāstīts, kāds tiek medīts.

“Man likās, ka tu mīli mani,

bet nu mani spaidi, tiecies nogalināt mani,

stum mani lejup.

Vai tu vēlies, lai es nomirstu,

iemetot mani... tai tukšumā,

neizdibināmajā bedrē!”

 

Saņēmis visus spēkus,

bērns pretojas.

 

Nepamest, neiet prom, nelēkt...

jebko... tik ne to tukšumu!

Viņš cīnās, lai netiktu izmests, netiktu izraidīts,

bet, protams, viņš zaudēs.

 

Viņa mugura kļūst stīva, viņa galva ieraujas

plecos,

viņa sirds dauzās tā, it kā gatavotos pārlūst,

bērns ir pārvērties par šausmu pārņemtu kamolu.

Sienas nenovēršami tuvojas – kā vīna spiede,

kad tā saspiež vīnogas.

Viņa cietums ir kļuvis par

eju,

kas pāriet piltuvē.

 

Bet šausmas, kuras jau tā bija bezgalīgas,

nu vēl ir pārtapušās dusmās.

Dusmu iedvesmots,

viņš ir gatavs cīņai.

“Šīs sienas mēģina mani nogalināt,

Tām ir jāpadodas!

Bet šīs sienas ir...

mana māte!

Mana māte, kura par mani rūpējās,

kura mani mīlēja!

 

Vai viņa ir sajukusi prātā?

Vai prātā sajucis esmu es?

Šis briesmonis neatkāpsies.

Mana galva, mana nabaga galva,

šī nabaga galva, kurai ir jāiztur visu

ciešanu smagums!

Tā pārsprāgs.

 

Gals jau ir redzams.

Tā droši vien – nāve...”

Kā gan šis nabaga nelaimīgais bērns lai zinātu:

jo drūmāka tumsa un neziņa,

jo tuvāk viņš ir

gaismai, patiesai dzīves gaismai!

 

10

Pēc brīža viss, šķiet, ir

pārvērties haosā!

“Sienas no manis ir atkāpušās, ieslodzījums, cietums

ir izgaisis.

Nav nekā!

Vai būtu eksplodējis Visums?

Nē.

Es esmu piedzimis...

Un man apkārt

ir tukšums.

 

Brīvība, neizturama brīvība.

Vēl pirms brīža mani mēģināja saspiest, nogalināt, bet

nu man vismaz ir kaut kādas aprises, kaut kāda forma!

Cietum, es nolādu tevi!

Māmiņ, manu māmiņ, kur tu esi?

Viens, bez tevis, kur gan es esmu?

Ja tevis nav,

arī manis var nebūt.

Atgriezies, atgriezies pie manis!

Turi mani! Turi mani cieši!

Tā, lai es jūtu, ka esmu!”

 

Ieinteresēja grāmata? Grāmatas nopērkamas Latvijas grāmatnīcās, ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centrā "Līna" Miera ielā 17-4, Rīgā, kā arī "Mansarda" mājas lapā: www.apgadsmansards.lv

 

Ko Tu par to domā? Vai spēji izjust bērniņa sajūtas? Dalies pārdomās, rakstot komentāros!

 

Noklausies radio raidījumu par nevardarbīgām dzemdībām ŠEIT!