"Izdziedāt" kontrakcijas...

Cik daudz jau nav lasīts un izzināts par to, ka mazulis mammas punčukā dzird apkārt notiekošo - mammas sirdspukstus, balsi, arī to (protams klusināti), kas notiek ārpus puncīša.

Nereti jūtam, ka mazulīši pie skaļākiem trokšņiem paliek nemierīgi un spārdās - gan tādēļ ka iespējams pati māmiņa satraukusies, gan no tā, ka viņi dzird, kas notiek ārpusē.

Mana dzīve ir ciešā saiknē ar mūziku - mani gaidot, mamma dziedāja Valsts korī/ kamerkorī "Versija". Uzaugu muzikālā vidē - kā tētis, tā mamma abi ir mūzikas skolotāji - tādēļ īpaša saikne vieno tieši ar klasisko mūziku.

Atminos, kad biju vēl pavisam maza, klausījos mammas vecās kasetes, kurās bija ierakstīta mūzika no filmas "Misija". Es nebiju vēl redzējusi ne filmu, ne zināju par ko dzied un spēlē, bet parasti asaras ritēja kā pupas, kad dzirdēju Ennio Morricone - Gabriels Oboe. Un vēl šodien klausoties šo aizkustinošo mūziku man acīs sariešas asaras. Kādēļ? Izrādās mamma bija šo mūziku klausījusies arī tad, kad es vēl biju viņas puncītī.

Kad mamma gaidīja mazo brālīti, tad atminos ka viņai tētis uzdāvināja CD ar indiāņu šūpļa dziesmām. Un kā Jums šķiet - ar ko tad vēlāk visātrāk varēja mazo brāļuku iemidzināt? Vienkārši uzliekot to pašu mūzikas CD ar šīm šūpļadziesmām.

Līdzīgi  ir sanācis ar Albertu.

Kad mazo gaidīju, tad aktīvi spēlēju ģitāru Imantas draudzē dievkalpojumus. Mammas balss, ģitāra pie punčuka rezonē un lūk - kā esmu ar ģitāru rokās, tā mazais paliek mierīgs, apsēžas un klausās, ko mamma dzied un spēlē. Arī ērģeļu skaņas baznīcā mazo nomierina un dievkalpojumu laikā mazais mierīgi guļ - skaļā mūzika viņu nemaz netraucē.

Šobrīd, gaidot mazo brāļuku, man gan nav vairs tik intensīvs režīms muzicēšanā - mazāk piedalos dievkalpojumos kā mūziķe, vairāk kā dievkalpojuma dalībnieks. Tā nu liekas, ka brāļuks punčukā nereaģē tik aktīvi uz manu dziedāšanu, kā to darīja Alberts. Šobrīd aktīvākā muzicēšana notiek vakaros pie Alberta gultiņas, kad dziedu šūpļadziesmiņas. Tomēr joprojām, ceru ka mūzika viņam būs tikpat svarīga dzīves sastāvdaļa kā man.

Kā es nonācu pie domas, ka vajadzētu gatavoties dzemdībām ne tikai rakstot dzemdību plānu, bet arī gatavojot repertuāru mūzikai ko vēlos dzirdēt šī svarīgā notikuma laikā?

Nesen noskatījos vienu video, kur māmiņa "izdzied" kontrakcijas. Arī lasīju senu rakstu no MK E-žurnāla par dziedāšanu/mūzikas klausīšanos dzemdību laikā.

Un arī mani pēdējā laikā uzrunā doma, ka dzemdību laikā vēlos dziedāt. Protams - nevar jau zināt, kā viss galu galā notiks - varbūt nebūs spēka un vēlēšanās, bet tomēr. Sagatavot "repertuāru" jau varu tagad.

Atminos, kad pirms gada, kad pasaulē nāca mūsu dēliņš Alberts pašos grūtākajos brīžos pie sevis dungoju un dziedāju visiem labi zināmas šūpuļdziesmas "Aijā žūžū" un "Velc pelīte". Vecmāte Vallija arī stāstīja, ka dziedot mierīgas melodijas iespējams vairāk atslābināties. Tā nu tā dungodama un iekrampējusies palodzēs, šūpojot gurnus pārcietu vienu kontrakciju pēc otras. Tagad vairs sāpes neatceros, tikai to ka blakus bija vīrs un ka kopā dziedājām.

Toreiz gan nebijām sagatavojuši mūzikas CD līdzi uz dzemdību zāli un kad ieraudzīju, ka tur pieejams CD atskaņotājs, saskumu - būtu tak bijis vieglāk dzemdēt pie mierīgas mūzikas, nekā klusumā.

Tagad jau laicīgi gatavoju mūzikas listi un mp3 atskaņotāju, lai varētu klausīties mūziku un dziedāt līdzi, ja būs vēlme.

Kā bija Tev? Dziedāji, klausījies mūziku grūtniecības laikā/dzemdībās?

Vai tas vēlāk iespaidoja mazulīti (Vieglāk nomierināt/iemidzināt)?

Vai esi jau sastādījusi mūzikas listi savām dzemdībām?

Padalies viedoklī!


---
Rasa jeb MK mazais91