26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Biju dzirdējusi tādu teicienu: ''Ja gribi zināt vai esi gatavs mājdzīvniekam, nopērc istabas augu - ja ar tā kopšanu tiksi galā, tad Tu esi gatavs. Kad būsi ģimenē pieņēmis un spējīgs rūpēties par mājdzīvnieku, tad droši zini, ka ir laiks arī ģimenes pieaugumam - proti bērniņam! ''
Nebija tā, ka ļoti vadījos pēc šī principa, tomēr pieķēru sevi pie domas, ka ik pa laikam pētu kā jūtas un dzīvo mūsu pirmais istabas augs - palma, ko mums ar vīru uzdāvināja mana māsa, kad tiko ar vīru bijām iepazinušies! Lieki teikt - palma zaļo vēl joprojām! Kad tā mūsu mājas kādu gadu jau bija godam, ne tikai stāvējusi, reizēm arī aplaistīta un apčubināta, bet arī auga lielāka un kuplāka, sapratu, ka arī suņi mūsu mājas ir ienākuši un ar to audzināšanu lieliski tiekam galā. Nu saprotams, ka neiztikām bez dusmām par sagrauztajām mantām vai piečurātu istabu, tomēr, vējoprojām, divi draiskuļi ik dienas ir gatavi mūs nolaizīt līdz nāvei!
Tā nu sanācis kā ne - arī mazā pieteicās tad, kad bija nostabilizējušās mūsu attiecības ar suņiem. Sava kārtība, ritms, pastaigas, ēšana, rūpes un viss pārējais!
Bet te nu bija jaunas bažas. Mūsu suņi - toiterjeri, gan puika, gan meitene - ir ļoti aktīvi un diezgan skaļi. Kārtīgi mājas sargi, jo nekas nepaliek nepamanīts! Katrs ciemiņš tiek sagaidīts ar kārtīgu rējienu, katrs troksnis tiek apriets un tas man ļoti lika raizēties! Kā būs, kad mazā piedzims - suņi visu laiku ries, mazā nevarēs gulēt, un ja nu sāks mājas atzīmēt teritoriju, baidoties par savam pozīcijām, jo tāda tendence arī suņu puikam ik pa laikam parādās, kad jūtas apdraudēts! Es visu laiku vīram teicu, ka uztraucos, ka nevarēsim sadzīvot, greizsirdība, uzmanības trūkums.. Skaidrs, ka grūtniecības laikā viss kārtībā - diez vai ka abiem mūsu draiskuļiem bija kāda nojausma par to, ka mājās ienāks vēl kāds! Lai gan - ja suņu puikam, Česteram bija vienalga kā es izskatos un jūtos, tad meitene Čelsija gan izrādīja interesi par manu punci un reizēm pat likās, ka mirkļos, kad mēģina ierausties klēpī, kurā tik maz vietas ostīja punci un ar ļoti lielu interesi pie tā apgūlās un vēroja..
Bērniņam piedzimstot, skaidrs, ka tad, ja mājās ir mājdzivnieki, cieš arī tie! tiek vairāk strostēti, nedrīkst vairs lēkāt apkārt un kur nu vēl riet, kamēr mazais guļ! Ja godīgi - man bija baigā panika! tomēr, tagad lieliski saprotu, ka pilnīgi lieki!
Pirmā iepazīšanās - atbraucot mājās no slimnīcas. Mēs ar vīru speciāli likām suņus pie mazās, lai kārtīgi aposta, izpēta un stāstījām, ka jaunā saimniecīte ir klāt. Un te nu atkal bija novērojamas dzimuma atšķirības. Ja Česters un mazo skatījās kā uz neleģalu imigranti, tad Čelsija bija gatava viņu adoptēt. Suņu meitenei ir bijuši kucēni un viņa zina kā par tiem jārūpējas. un viss tas ko viņa darīja ar saviem bebīšiem, tika darīts arī ar mazo. Kamēr puika Līnai gāja ar līkumu, Čelsija vienmēr apskatījās vai viss kartībā, ja vajadzēja, nomazgāja rokas, tās laizot un blakus mēģināja vienmēr kārtot midziņu. No malas tiešām izskatījās, ka viņa mazo pieņem kā savējo! Tā amizanti!
Ar riešanu jau īsti nekas nemainījās. Katrs viesis vēljoprojām tiek pavadīts un sagaidīts ar riešanu, tomēr nu jau esam iemācījušies sadzīvot. Ja sākumā, kad liku mazo gulēt, suņus salikām brāļa istabā, jo tad tā riešana nebija tik skaļa, tomēr tagad, sķiet, ka viņi lieliski apzinās, kas mājās notiek un bez vajadzības nerej.. nu, protams, ir izņēmumi! tās reizes, kad guļam un suņi sāk riet, mēz sadusmot, sevišķi tad, kad mazā bija vēl pavisam maza. Es tiešām biju uz suņiem dusmīga. Bet tad ,atkāpjoties no saviem principiem, laist suņus lielajā gultā - mirkļos, kad miedziņš svarīgs ne tikai mazajai, bet arī mammai, ņēmu tos blakus pie sevis gultā un tā nu mēs visi bariņā gulējām. Es ar suņiem lielajā gultā un mazā dūda blakus savā gultiņā. Miers un klusums un visi laimīgi! Vēl mani iepriecina tas, ka suņi ļoti pozitīvi ietekmē Līnas attīstību. viņai rodas stimuls, mēģina tikt uz priekšu. Ļoti cītīgi vienmēr blakus esošajiem suņiem mēģina kaut ko izstāstīt! Zinu, ka kādu dienu viņa sāks rāpot un iemesls būs - gribu noķert suni! Jo šobrīd tik veikli uz priekšu tikt vēl nesanāk, tomēr virziens ir ieņemts pareizais :)
Šobrīd, kad nu jau esam pāri pusgada slieksnim - suņi ir kārtīgi draugi! Līnai ļoti patīk, kad kāds no viņiem pievienojas viņai uz paklājiņa, kamēr viņa rotaļājas. Attieksme gan nav mainījusies - Česters mazo vienmēr un visur mēģina apiet ar līkumu, sak - drošības pēc, ja nu tas mazais spiedzošais kunkulis kaut ko var nodarīt, tomēr Čelsija ar lielāko prieku iet klāt, ostās, laiza roķeles, dažreiz, ja meitiņai kāda garāka siekala, nākas iejaukties, jo suņu meitenes mēle jau mazgā mazajai muti :) un kas par priekiem ir mājās, kad suņi savā starpā sāk daudzīties - Līna no laimes spiedz! Viņai tik ļoti patīk. Skaļi smiekli un jautrība. Un suņi uz to ''pavelkas'' - viņi lēkā riņķī, rūc un dauzās un mēs tik visi smejam! Pirmā noķertā un mutē iebāztā aste ar jau bijusi, bēgošie suņi, kad tiek noķerta auss - un lieki teikt, krampis pamatīgs :)
Viss jau nebeidzas ar mazajiem mājas rējējiem. Ir mums arī liels balts vilks - Džoška vārdā. Esmu kļuvusi par viņa saimnieci un šķiet viņš arī mani pieņēmis kā to personu, kas viņa sirdij vistuvākā - mums tāda abpusēja mīlestība ,ko dzīve piespēlēja! Man patiesībā dikti sirds sāpēja tieši par lielo balto suni, jo zinot kāds viņa liktens, apzinājos, ka tik daudz laika nedz pastaigām, nedz rotaļām nevarēšu veltīt, kamēr Līna būs pavisam maza! Šķiet, ka viņs to ir sapratis un pieņēmis un nekādas greizsirdības pazīmes nav izrādījis. Jāpiebilst tik, ka Džosīts mums dzīvojas vairāk pa lauku, nekā māju, tādēļ, mājās notiekošais viņu maz satrauc. Tomēr - cik ļoti viņš lielā neizpratnē bija, kad atbraucot mājās no slimnīcas un nesot savās rokās mazo kunkuli es nepieliecos pie viņa, lai to sabužinātu. Kādu mirkli jutu, ka viņa sirsniņa ļoti sāp! Bet tad, kad pati biju apradusi ar ratiem, pastaigu maršrutiem un savām spējam, vienlaicīgi vest suni un stumt ratus - devāmies pastaigās kopā un visi bija apmierināti! Es ielieuku mazo ratos, tad eju saģērbties pati - viņs'vienmēr apsēžas pie ratiem un gaida. Sargā :) Nenoliedzmi - viņa prieks - neizmērojams! Un katru reizi, kad dodamies laukā, viņs savu degunu iebāž ratos, lai paskatītos, vai tur viss kārtībā!
5 metrus no mums, pāri pagalmam, vīra vecākiem ir Austrālijas ganu suns - Maksītis vārdā! Lieki teikt, ka baigais bandīts un delveris! Viņa greizsirdība gan ir tāda diezgan nopietna. Katrs omes vai opīša centiens parunāties ar mazo, beidzas ar suņa strostēšanu, jo viņš nespēj pārdzīvot, ka piemēram omīte, noliekusies pie ratiņiem čubinās ar mazo. Viņš rej, lec virsū un dara visu, lai uzmanību pievērstu sev. Un tā katru reizi, dodoties pastaigā vai ejot uz otru māju, viņš lec, ostās, dauzās apkārt un tad nu redzēs kā būs, kad kļūs siltāks un dosimies jau ar savām kājām pagalmā.. :) Skaidrs ir viens - būs jautri!
P.S Ja nu vēl par lietu, kas satrauca - teritorijas iezīmēšana - meitiņas rati ir tā teikt ''nolikti pie vietas'' un šobrīd brīnišķīgi apzinās, ka atrodas svešā teritorijā! Tie bija vienīgie, kuri cieta no mazā draiskuļa kājas pacelšanas! un paldies Dievam, tikai vienu reizi :)
Ja nu kādreiz ir pazudusi kāda mantiņa, sevišķi pīkstoša, to droši var meklēt pie Čestera! Ja ar mazo viņš tā īsti spēlēties negrib, tad ar viņas mantām gan! Un jo vairāk jo labāk ;)
Nu būs Jums divi bērniņi 😀 tiksiet galā un gan jau arī suņu meitene pieņems un sapratīs!
O jā😀 Tie ir paši jautrākie mirkļi. Pavisam bija piemirsies! Mums ar, vismaz reizi mēnesī suņiem izdodas padzīvoties pa neaizvērtu vannas istabu. Tad šķiet, ka mājās ir uzsnidzis sniegs, jo visi papīra ruļļi sadriskāti mazos gabaliņos pa visu māju. Un ja vēl aiz garlaicības tikuši klāt neiznestam atkritumu maisam vai konteineram! Viss, kas ēdams un kas ne ir gan uz grīdas, gan dīvāna. Un tās autiņbikses! Kas tur tik garšīgs nezinu, varbūt pa maz ēst dodam, bet skats kā pēc sprādziena!! 😀
Oi...Mums tā ir sāpīga tēma. Piemēram šodien, atbraucot no ģ. ārsta apmeklējuma, berzu grīdu. Taksis izārdīja atkritumus, sagrauza bērna piekakātos pamperus...nu tad iedomājieties cik jautri man gāja!☹
Es ļoti ceru, ka mūsu mazajai arī izveidosies tāda īsta draudzība ar lielajiem suņiem. Jo man vienmēr ir licies, ka tad, ja kopš bērnības ir mājās kāds dzīvnieks, tad vieglāk ir iemācīt bērniņam to, kas ir rūpes un īsts draugs!
Mums mājās ir brūna labradora kucīte. Kad mazais piedzima kucīte bija gandrīz pusotra gada veca. Sākumā kamēr mazais bija mazs viņa par mazuli nekādu īpašo interesi neizrādīja, vienigi bija greizsirdīga, ja mazo auklēja vīrs, kuru viņa uzskata par savu saimnieku. Kad mazajam palika kāds pusgads, tad gan sākās viņu īstā draudzība. Ja tik mazais ko ēda, suns bija klāt, jo bieži mazajam kaut kas no rociņām ēdot izkrita, vēlāk dēliņš jau pamanījās sunim mest speciāli. Kad mazais sāka r'pot un vēlāk staigāt suns bija visur līdzi. Arī tagad, kad mazajam jau ir 4 gadiņi viņi ir lieli draugi. Mazais jau no kādiem nepilniem diviem gadiņie bieži ņem suņa barību un suni māca - sēdēt, gulēt. Bija tik smieklīgi, kad mazais paņēma barības graudiņu, īsti skaidri vēl nerunāja, bet jau izsauca komandas - Maldo (Margo sauc suni) duli (guli), un suns visu saprata un mazo klausīja. Mazais palīdz vest arī suni pastaigās.
Šeit bildīte , kur mazajam gads un divi mēneši un pastaigājas ar suni.
Kāda kolosāla kompānija Jums 😀 jā, mēs tādi īsti suņu cilvēki. Ja vēl mājās būtu kāda lieka istaba, tur noteikti ierīkotu kaut ko līdzīgu patversmei. Esmu kārtīgs suņu fans un ticu, ka suņi ne sliktāk par delfīniem spēj palīdzēt mazulim attīstīties!
sirsnīgs stāsts,prieks ,ka apkārt vēl ir suņu cilvēki! 😀
Mums ir bīglu meitenite ,kuru uzdāvinājām sev uz dzimšanas dienu,ir no 2012.gada jūnija.kopš tās dienas mums ienāca dzīvniekbērns-ņēmām līdzi visur, ja gājām atpūsties pa nakti, tad devām pieskatīt kādai no mammām.viņa mūsu mājās bija princese, bet sākām plānot mazo ,viss kārtībā, vienīgās rūpes bija par uzmanības sadalīšanu un ar to saistītajām lietām.1.oktobrī piedzima dēls un kādu mēnesi bija jūtams ,ka viens te ir uzmetis pamatīgi lūpu,bet nu jau viss ir labi,sapratusi,ka mazais bebis prom nedosies un sadzīvo,laiza un bučo un spēlēties aicina.un mazajam lielie prieki ,kad draugs un suns spēlējas/dauzās,tad smiekli pa gaisu.un arī es pamanīju,ka suns palīdz bērna attīstībā- kaut vai sekot ar acīm līdzi kustīgam priekšmetam,šajā gadījumā dzīvajam sunim 😀 savukārt,pie maniem vecākiem dodoties ciemos ,tur jau sagaida- zelta retrīvers un jorkšīras terjers- jorks ,kā jau raksīji-ir kā aste mazajam,visur ,kur bēbis ,tur arī jorks,kaut vai dupsīti mazgāt un ,ja guļ,tad iekūņojas blakus un jūtamas rūpes .bet zelta retrivers pirmos divus ar pusmēnešus negāja vispār klāt,pat baidījās, bet tagad,kad mazais jau apvēlies un kļūst aktīvāks-tad arī zeltainais retrīvers pieiet paluncināties un sasveicināties. interesanti ar tiem dzīvniekiem 😀 re kur visi trīs miesassargi dēlam 😃
Jā, jā, man ar sākumā likās, ka bērns kādos traucējumos iedzīvosies raujoties augšā no suņu riešanas, bet tagad vienkārši, kamēr mazā guļ, daru visu, lai suņi mierīgi un neviens apkārt gar māju nestaigā! Nākas viņus bieži apsaukt, bet nu neko darīt.
Bijām brīvdienās restorānā un meita kā "uzburta" bija uz vietējo palmu podā, protams, vajadzēja lapiņas plēst un turēties pie stumbriņa, tākā jāatliek vēl palmas iegāde un paaugoties Līnai, novēlu jūsu palmai ilgu mūžu😀
mums radiem mājās ir liels liels liels, nu tiešām milzīgs aziāts! Viņš ir tieši tāds kā raksti. rūc gar sētu, rej.. Bet - savējos neaiztiek. ne mazos suņus, kas viņam kož kājās un lēkā apkārt, viņš vienkārši ciešas, tāpat arī ar bērniem - viņš ignorē un pacieš. ja nepatīk vienkārši aiziet!
Bet nu tas viss pateicoties milzīgai saimnieku pacietībai. viņi nepaguruši veda uz skoliņu, mācīja, dresēja un rezultāts - visiem patīkams. Suns ir kārtīgs mājas sargs un savējo draugs! Bet nu ja nāk svešs, tad suns ir jāpietur, jāļauj apostīt, ja grib, ja nu galīgi neomā, tad viņš vienkārši guļ kaut kur nost no visiem. Lieku kašķi nemeklē un ja viņu neaiztiek, tad arī viņš - pilnīgi mierīgs!
Tā kā - es domaju, ja uzaugs mazais un suns būs tuvumā, redzēs, sapratīs, ka savējais - tīšuprāt gan jau neaiztiks. cits stāsts, ja netīšaām kā raksti - paiet garām un apgāž! 😀 Jāvēro un jāļauj abiem saostīties!
oi, Džeka rasela terjers ir brīnišķīgs suns - tikai, protams, prasa uzmanību. ar viņu tāpat kā ar mazu bērnu ir jāņemās, jāstaigā un viņam ir vajadzīga uzmanība - un aj jau tas viss ir - tad es neredzu kreņķi, kāpēc nevarētu sadzīvot! Vajadzīga pacietība un laba audzināšana. jo vispār, es tā īsti neesmu satikusi nevienu dzīvnieku, kaķi, suni, kurš tā apzināti gribētu kaitēt mazulim. Viss atkarīgs no attieksmes 😉
khe khe 😀 spalvas 😀 atceroties pirmo laiku, kad daktere lūdza skatīties kāda mazulītei vēdera izeja, vienā no reizēm to pētot, skatos - kaut kas nav labi, kaut kādi melni diedziņi 😛 beigās sapratu, suņa spalvas 😀 un neko - dzīva un vesela 😀 kamēr spalvu kamoli pa grīdu neveļas, tikmēr - nu nevar no tā izbēgt 😀 lai kā tīrītu un pucētu māju!
klau - man arī ar puķēm gan podos, gan vāzēs galīgi nevedās, līdz tikām pie palmas! viņa ir pārdzīvojusi visas manas aizmāršības viņu apliet un ir pielāgojusies visiem 😀 Ģeniāls augs 😀 un tas dod pārliecību, ka nav tik traki 😀)
tas man arī vienmēr ir licies fenomenāli, ka dzīvnieks tik labi jūt.. un ļauj tam mazajam kunkulim būt saimniekam un klausa!
ja par riešanu, tad nu ir jāatrod veids, lai visiem būtu labi. sākumā, protams, kamēr paši apradām ar jauno situāciju, nācās daudz un dikti suņus strostēt un likt sēdēt vietā, bet nu jau esam tā saradusi ar situāciju, ka ciemiņi pirms nākšanas pie durvīm padod ziņu pie loga vai pirms tam uzzvana, tad jau mēs, gadījumā, ja mazā guļ, suņus paņemam pie sevis un nemaz neļaujam sarieties 😀
savādāk - kamēr mazā nomodā - nekādu problēmu, viņa jau pieradusi un zina, ka kāds nāks, ja suņi pēkšņi sāk skriet uz durvju pusi 😀
Mīļi un jauki uzrakstīts. Ja es vadītos pēc augs-dzīvnieks-bērns principa, tad es nekad ne pie suņa, ne pie bērna tiktu😀 Es vnk tos augus nejūtu, nu kautkā neiet man ar viņiem. Bet par manām meitenēm, kā es saku, man ir divas meitas, viena patreiz mācās iet uz divām kājām (bērns - 10mēn.) un mūžīgā četrkājainā (jorkšīras terjera kucīte Trīne 3g.). Sākumā suns īsti neapzinājās bērnu, neizrādīja interesi un nebija greizsirdīga (viņai nav bijuši kucēni), bet jo lielāka aug mana mazā meita, jo vairāk viņas komunicē. Tagad jau viņas spēlējas kopā, piemēram, Marta (mana meita) paņem suņa mantiņu, suns uzreiz grib paņemt, bet Marta tur un nedod (arī jau krampis ietrennēts), tā viņas stīvējas, suns pats pienes mantas, lai varētu rotaļāties šādi. Vai rotaļas ar bumbiņu, Marta rāpo pakaļ, suns skrien, ai jautri, citreiz suns ir pat kā auklīte. Redzu,ka abas spēlējas, o, ieskriešu ātri dušā. Vienīgā nelaime - riešana, no tā spalgā rējiena izbīstos gan es, gan bērns salecas.