Māsas, mīlestība un panikas lēkmes

Šodien man parkā uznāca panikas lēkme. Līdzīga gadījās jau nesenās grūtniecības laikā, bet ne tik traki. Likās, ka nu jau Dievs ņem pie sevis. Labi cilvēki palīdzēja, atbrauca "ātrie", iedeva nomierinošu augu maisījumu un izrunājāmies.

Mana vecākā sešgadīgā meita uz jaunāko nekad nav izrādījusi greizsirdību. Toties pret mani gan pēdējā laikā izturējusies naidīgi. Vakar vakarā izturējās tā, ka nakts vidū pamodos un ilgi nevarēju aizmigt. Liela spriedze, apetītes trūkums un vēl Narvessen ilgstošās darbības kafija kopā ar nogurumu no trīs mēnešu veca bēbja kopšanas noveda pie sabrukuma.

Ātrās palīdzības mašīnā runāju ar ārsti un palīdzi. Abas piedzīvojušas greizsirdību uz jaunākajām māsām bērnībā un greizsirdību savu bērnu starpā. Tas ļoti palīdzēja  - tāda stabilizējoša pieredze.

Piezvanīju vecākās meitiņas audzinātājai un palūdzu meitu uz pāris vārdiem. Teicu, ka viņu mīlu un viņa atbildēja apstiprinoši, kad prasīju, vai mīl mani. Tagad gaidu mājās no dārziņa.

Protams, šīs visas ir psiho-emocio-sociālo nenosvērtības, bet aizdomājos par to, kā jaunākā bērna ienākšana mājās reizēm rada situācijas, kuras ar racionālu saprātu izskaidrot grūti. Pati esmu vienīgā, tāpēc nav bērnības pieredzes ar brāļu un māsu greizsirdību.

Pastāstiet lūdzu, kā tikāt galā šādās situācijās? Pieļauju, ka nepieciešama liela pacietība un laiks. Līdz šim centos vecākajai izrādīt uzmanību, taču mani pūliņi tika noraidīti un izsmieti. Meitenes, cik ilgs laiks pagāja, kamēr jūsu bērni sarada savā starpā? Padalieties un nomieriet mani:) Paldies!