Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Seši mēneši vienā kustībā un iepazīstot pasauli.

Kur paliek dienas, nedēļās un mēneši?

Mūsu mazajam pelēnam pavisam nesen palika 6 mēneši. Lai gan šķiet, ka tas ir pavisam maz, tad patiesībā jau ir daudz.  Vēl vakar turēju savu mazulīti pavisam mazu rokās, bet nu jau nevaru vairs noķert. Šmauc uz visām pusēm, ķer visu ko var paķert un ātri visu nogaršo. Tas var būt jebkas sākot ar paša mantām un beidzot ar vēlmi degustēt arī visu ko ēdam paši.
Seši mēneši no mūsu dzīves ir pilnīgi pazuduši, jo nu ir Kārlis ap kuru grozās visa mūsu pasaule.  Es nespēju beigt priecāties par katru jaunu kustību, mazo darbiņu, runāšanu un smiešanos. Jauni kopīgi piedzīvojumi ir sākušies. Un katru dienu mēs atklājam ko jaunu un neatklātu. Lai gan tas ir bērns, bet tas mums ir pirmais kopīgais mazulis kuram vēlamies būt līdzās katru minūti un sekundi nepalaižot garām pilnīgi neko.

Lai cik ļoti es vēlētos, bet es nevaru saņemties vakarā vēl pasēdēt pie datora. Diena ir bijusi tik piesātināta, ka vienīgais kas paliek pāri pēc mazuļa nolikšanas čučēt ir nogurums un nepadarītie darbiņi mājās. Lai gan man patīk vieta kur mēs pagaidām dzīvojam, es apskaužu tos, kam virtuve ir kopā ar viesistabu. Es varētu paspēt sadarīt visu! Pagatavot gardu maltīti mazulim, sev un vīram. Pluss nomazgāt trakus un sakopt virtuvi redzot  kā mazulis spēlējas turpat uz zemes. Bet man šādas prioritātes nav.  Un vispār es nesaprotu kur rodas šis bardaks? Lai gan mājās lielāko dienas daļu esam tikai mēs ar Kārli, bet drēbes un mantas ir pilnīgi visur. Un tā katru dienu viens un tas pats. No viena stūra tīru un kārtoju, bet no otra atkal viss tiek savandīts. 

Jo lielāks aug Kārlis, jo vairāk viņam ir nepieciešama mūsu uzmanība. Viņam patīk mazu brītiņu spēlēties vienam, bet pēc neilga laika jau prasa lielāku uzmanību, jo mantas ir palikušas neinteresantas. Lai gan gaidu dienu kad, beidzot, dēls sāks rāpot, tomēr tas uzdzen bažas, jo no šīs dienas mājās miera vairs nebūs ne uz sekundi. Jau tagad dēls, kā tārpiņš, ir iemācījies tik klāt visam kam uzmetis actiņu. Tieši tā pat arī atšļūc pie manis lai ko es nedarītu. 

Lepojos, jo dēls ir dzīves pētnieks, kā arī jau ļoti sabiedrisks un draudzīgs. Nopētīs jebkuru, bet rokās dosies tikai izredzētajiem. 

Vispār jau šie seši mēneši ir bijuši piepildīti un ļoti skaisti. Lai gan dažreiz man rokas nolaižas un pārņem nespēks. Bet ar katru jaunu dienu spēks atgriežas un mēs turpinām iepazīt pasauli. Ja mans dēls nebūtu Māmiņu Kluba superbēbis, tad es noteikti nebūtu piedzīvojusi pat pusi no tā ko tagad. Es esmu neizsakāmi pateicīga Māmiņu Klubam ar kuru kopā varu doties piedzīvojumos un izbaudīt katru filmēšanu un katru dienu mazliet savādāk. Iepazīt lieliskus cilvēkus, piedalīties dažādās neprātīgās idejās un ļauties lutināšanai, jo pati es nez vai varētu atrast tam laiku. 

Kopā ar dēlu abi dodamies tur kur rāda acis.  Šķiet, ka dēls jau ir pieradis pie sabiedriskiem pasākumiem, burzmas un cilvēkiem. Reti ir diena, kuru pilnīgi pavadām dzīvojoties pa māju. Un šie mēneši tieši tā arī ir pagājuši. Vienā vienīgā kustībā.