Laimīga mazuļa dienasgrāmata: Kur palicis mūsu mīļais miedziņš?

 Varu vairāk atļauties pasēdēt istabā un uzrakstīt kādu sev aktuālu tematu, kamēr mazulis apķēris savu miega lupatiņu čuč ar pliku dibenu uz paklājiņa. Laukā ir nenormāli karsts, tādēļ dienas lielāko daļu mēs dzīvojamies abi pa istabu. Te tomēr daudz patīkamāk un mīļāk. (vismaz pagaidām) 

Mazuļa miedziņš! 
Pirms nedēļas 18.jūlijā Kārlim palika jau 3 mēneši. Visu šo laiku es tik tiešām nevarēju sūdzēties par miega trūkumu sev vai tētim, jo mazulis cēlās naktī, paēda un čučēja tālāk. Biežāk gan man blakus, jo es iemigu mazuli barojot un pamodos jau nākamajā reize kad atkal jābaro. Un tā tas turpinājās visus šos lieliskos 3 mēnešus. Es no sirds izbaudīju šo laiku. Mazulis pēdējo reizi paēda ap plkst. 22:30, tad cēlās ap plkst. 1:00-2:00 un nākamā reize jau ap 6:00-7:00  un ar kā kuru dienu. Bet viņš paēda un mēs turpinājām gulēt līdz pat 11:00. Ir pat bijušas dienas, kad izveļos ar mazo no gultas pēc divpadsmitiem. Lielisks laiks, jo nekad nevarēju domāt ka tas būs tik forši un es jutīšos atpūtusies. ( Vienmēr tak tie stereotipi, būs mazulis nebūsi izgulējusies un būsi miegaina. Neko un nekur netiksi, jo mājās taču ir bērns.)

Ir pagājusi nedēļa un mans mazais čalītis ir krasi mainījies. Tāda sajūta, ka 3 mēneši bija trekns punkts manam saldajam miedziņam un dēla mierīgais raksturs ir pazudis. Pilnīgi pavisam! 
Jau trīs vakarus pēc kārtas Kārlis kliedz vienā kliegšanā un savā gultiņā vairs neguļ. Nelīdz nedz miega lupatiņa, ne mammas dziedāšana, ne runāšanās. Labi ir tikai rokās, bet arī ne jau guļus pozīcijā. Kārlis stalts kā ērglis lūkojās apkārt brīdī kad mamma pārmetusi to pār plecu. ''Es visu redzu, un man ir labi!" No miega nav ne smakas, bet acis berž un ir kašķīgs nepārprotami. Nevaru saprast vai tas ir vēders, vai tas ir karstai laiks? Vai varbūt bērns jau prasa daudz lielāku uzmanību? Sūdzēties gan Kārlis nevarētu, jo dienas laikā mana uzmanība 100% tiek veltīta viņam. Man laiks priekš sevis ir tikai tad, kad mazulis guļ diendusu. 

Un mūsu rīti? Kur palikuši miegainie un mīļie, kad abi mīlināmies? Pazuduši bez pēdām! Kārlis naktī vairs neceļas, neēd. Tagad ver actiņas vaļā ar skaļu kliedzienu, jo puncītis ir tukšs un viņam dikti gribās ēst. Mamma ķer un grābj visu, lai mazais ātrāk tiek pie sava piena. Paēdis, protams, dēls laimīgs. Acis vaļā kā pogas, un mamma tiek ņurcīta no visām pusēm. Kārlis ir perfekti iemācījies velties uz labo pusi, tā pat arī perfekti rotēt pa gultu. Nu jau kājas atrodas tur, kur atrasties vajadzētu galvai. Vai bērns sagriežas tā, ka mammai vēders tiek spārdīts ar pēdiņām. Citu rītu dēls modina mani, čubinoties ap mutīti vai degunu. Acis arī patīk! Un mati ir viņa favorīts. Cik tajos ir patīkami ieķerties.

Bērns tik ātri aug! 

Nespēju sagremot to, cik strauji mainās visi mūsu ieradumi. Nedēļas laikā esmu pazaudējusi mazo mīļo puisīti. Tagad viņš ir liels Bosiks ar raksturu, bet vienalga ļoti, ļoti mīļš.