30.01 14:30-15:30
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Skolas laiks ar sakotiem zobiem velkas uz priekšu. Cik liels prieks dēlam ir par satiktiem un jauniegūtiem draugiem, tik liela nepatika pret mājas darbiem.
Esam ar vīru vienojušies, ka mājas darbu pildīšanu sadalīsim. Ja es ar dēlu mājas darbus pildu pa nedēļu (un to tiešām ir daudz), tad viņš - nedēļas nogalē. Jāteic, ka prasme saglabāt mieru brīdī, kad puika stīvējas un negrib mācīties vai arī nesaprot tēmu, vīram ir liels pārbaudījums, jo, lai arī pēc skata īsts miera mika, viņš nespēj sevi saturēt rāmjos, ja kaut kas nenotiek tā, kā viņš iecerējis, vai arī kāds nesaprot, to, ko būtu jāsaprot visiem.
Ok, bet vīrs malacis. Vakar ar tādu milzu pacietību skaidroja matemātiku, rādīja, stāstīja piemērus. Varbūt matemātika dēla galvā kaut kā iesēdīsies, bet tā lasīšana - tas ir vislielākais bubulis.
Divas zilbes savilkt kopā prot, taču mūsdienu latviešu valodas grāmatas vairs nelīdzinās tām, no kurām mēs mācījāmies pirms 30 gadiem. Mēs mācījāmies prastus teikumus no trīs vārdiem, kur katrs nebija garāks par divām zillbēm, bet tagad - tā ir elle! Sarežģīti teikumi, sarežģīti vārdi. Īsti mēles mežģi. Ne tuvu nelīdzinās mūsu laiku pirmajai klasei, kur mēs tikai sākām apgūt alfabētu un pacietīgi vilkām svītriņas līniju burtnīcās. Mūsdienās bērniem ik mēnesi būšot ieskaite, kādā no tām jau būs jāraksta diktāks. Labi, ka manējais vēl nesaprot, ko nozīmē "diktāts", jo tad noteikti būtu stress, temperatūra augšā un slikta dūša. Respektīvi, visi iespējamie saslimšanas simptomi, lai tikai nebūtu jāiet uz skolu.
Bet es nedaudz novirzījos no lasīšanas tēmas. Lasīt, par spīti tam, ka esmu liela grāmatu mīļotāja un bērniem patīk grāmatas jau no mazām dienām, dēlam ir lielākā sodība. Tāpēc pēdējās divas dienas manā virzienā, kad atgādināju, ka nav izpildīts lasīšanas mājas darbs, vairākkārt lidoja frāze "TU ESI SLIKTA MAMMA"! Būtu es ar vājāk attīstītu psihi, noteikti raudātu gaužas asaras, jo bērns mani taču nosaucis par sliktu. Šoreiz tas man bija kā pīlei ūdens. Slikta gan, lieku mācīties.
Beigu beigās vīrs neizturēja dēla pārmetumus man un pateica, ka jādodas gulēt, ja viss ir tik slikti. Plkst. 20.00 dēls jau gulēja, taču no rīta pamodās slapjā gultā. Lai arī cik varonīgs un bravūrīgs būtu no ārpuses, noteikti iekšā gruzd pārdzīvojums par vakar uz mammu sabļauto.
Nu, neko darīt. Šodien uz skolu aizgāja, neizpildījis latviešu valodas mājas darbu.
Es pirmajā klasē arī ar asarām acīs mācījos lasīt, jo lielākā daļa bērnu klasē jau to mācēja. Bet tas gan netraucēja man saņemt labas sekmes vēlāk. Droši vien sapratu, ka ar apņēmību visu var apgūt. Tā kā par to nav jāpārdzīvo, kā ir tā ir. Paspēs, galvenais nepadoties. Jo lasīšana ir neatņemama sastāvdaļa mūsu ikdienā.
Es ieteiktu tā vietā lai uzspiestu mājasdarbus ko bērns vēl nevar celt. Vienkārši mācīt lasīt. Nav jau svarīgi kā apgūst, galvenais ka apgūst. Nopērc plakātu ar burtiņiem un katru vakaru izejiet cauri. Lai mēģina vispirms izlasīt bilžu grāmatas ar vienkāršiem teikumiem vai pat komiksus. Un mājasdarbu izlasi bērnam vairākkārt priekšā velkot līdzi pirkstu. Pārrunā izlasīto, lai bērns stundā vismaz ziņā par ko ir runa. Spiest lasīt pārāk sarežģītu tekstu tikai iedzīs riebumu un liks domāt ka tas ir pārāk grūti. Lai veicas!
Viena no Latvijas izglītības sistēmas problēmām jau daudzus gadus, ko visi izliekas neredzam, ir plaisa starp to kas ir formāli jāiemāca pirmsskolas obligātajā izglītībā un to, kādas zināšanas ir nepieciešamas pirmo klasi uzsākot. Viena no uzskatāmākajām prasmēm ir lasīšana - uzsākot skolas gaitas ir jāmāk saprast izlasīto, nepietiek ar to, ka sauc kopā zilbes. Diemžēl.
Laiku pagriezt atpakaļ neizdosies, nāksies cītīgi strādāt, lai piedzītu līmeni. Akmens vecāku dārziņā.
Nezinu kā labāk organizēties ar mājas darbiem šajā konkrētajā situācijā, bet kopumā ir nevis jāorganizējas vecākiem, kurš sēdēs blakus bērnam pildot mājas darbus, bet jācenšas iemācīt, ka mājasdarbu pildīšana ir bērna pienākums, bet vecāki ir gatavi atbalstīt, pamācīt, paskaidrot, kad tas ir nepieciešams.