Ticēt savam bērnam vai tomēr skolotājam

Atceros, kā bērnībā mana mamma no manis prasīja maksimumu, man bija jābūt labākajām atzīmēm un visur - gan skolā, gan mūzikas skolā un vēl šim pa vidu jāpaspēj uz tautisko deju mēģinājumiem. Ar domu - Tev ir jābūt perfektai, ko Tu vari tādu vēsturē, angļu valodā, vizuālajā mākslā, vai matemātikā nesaprast? Ir vienkārši jāmācās. Es pat neiedrošinātos ar skolotājiem diskutēt un runāt pretim, aizstāvot savas intereses. Ja skolotājs, vai mamma tā teica, tad tā jādara. Mācījos līdz naktij, lai sagatavotos kārtējai mācību dienai, negāja runa arī par to, ka es varētu mammai pateikt:"Man sāp, ka Tu man netici, vai arī, ka Tu mani nesaproti, neatbalsti!"

Protams, musdienās pasaule 20-30gadu laikā ir mainījusies, mainījusies attieksme pret pasauli, mainījusies izglītības sistēma kā tāda un ir taču ļoti nopietns jautājums - cilvēktiesības, vardarbība utt..

Es saviem bērniem nekad neesmu jautājusi vidējo atzīmi 8+ un sagaidījusi ar rīksti mājās, ja tā nav. Uz to ar šādu skatu - ja izdarīji maksimāli tik, cik bija Tavos spēkos uz doto brīdi, ir labi. Es zinu, ko mani bērni spēj un, ja man kāds no malas "baksta", nepildas mājasdarbus, kavē stundu, igorē skolotāju, pazemo pedagogu, es "uzvelkos". Bet, kā pareizi novilkt šo svītru starp pedagogu un bērnu? Kā būt objektīvam, bet nenodarīt pāri sev tuvākajam? Protams, mūsdienās skolēni atļaujas daudz vairāk, bet, vai tiešām vienmēr visur vainīgs ir tikai skolēns? Vai tur apakšā tomēr nav kas cits? Neērts skolēns, kurš varētu mācīties labāk un celt skolas reitingus, neērts skolēns, kurš diskutē un atļaujas arī pedagogam aizrādīt uz kļūdām, kurš atklāti spēj pateikt - jā, šodien man šajā priekšmetā mājasdarba nav, jo tādi kā Jūs, šonakt bija vēl 4 priekšmeti. Esmu rakstījusi šim pedagogam, kurš izrādās vēl paralēli ir arī mācību daļas pārzine, es tā arī atklāti rakstīju:" Es savu bērnu nedzīšu kā zirgu, katrs cilvēks ir īpašs, katram padodas viens, vai otrs priekšmets, bet izcili mēs nespējam būt visur. Ja reiz krievu valoda viņam nepadodas, es būšu priecīga, ja viņs šajā priekšmetā būs sekmīgs. Es zinu, ko viņš spēj un zinu, ka izstrādājot savu Zinātniski pētniecisko darbu, viņš apgūs šo priekšmetu daudz vairāk, kā sēžot 6 semestrus skolas solā. Viņam visas intervijas, kontakti un pētnieciskie materiāli ir tikai un vienīgi krievu valodā, kur viss jāpārtulko latviski. Es nebūšu no tām mammām, kuras dzirdot skolotāja aizrādījumus par visām varītēm spiedīs šajā priekšmetā iegūt augstāko vērtējumu, arī tad, ja bērnam pie grāmatām jāpavada visa nakts. Nē, es atļauju izvērtēt prioritātes, jo zinu, ka viņš cenšas tik, cik spēj. Viņš ceļas sešos no rīta, jo skolā jabūt 8:20, skolā ir līdz 15-16tiem, tad treniņi līdz pat 22-23iem trīs reizes nedēļā un spēles nedēļas nogalēs. Kā tur ir iespējams visu paveikt izcili? Un mēs nedzīvojam pie skolas, vai pie sporta halles. Uz skolu jābrauc vairāk kā stunda un no treniņiem arī stunda ar auto, lai nokļūtu mājās, bet pavisam cits virziens. Parēķiniet, cik laiks paiet ceļā.

Tieši mana diagnoze - vēzis - man palīdzēja dzīvi uztvert vieglāk, un arī censties bērniem to padarīt vieglāku, ne tik stresainu un kopīgās attiecības - draudzīgākas. Es apbrīnoju vecākus, kuri, lai paceltu vidējo atzīmi, ir gatavi "trenkāt bērnu ap māju" trenējot atspoles skrējienu, lai fizkultūrā būtu atzīme nevis 7, bet 8. Ja manu šo pielaidību prioritātēm pedagogi nespēj pieņemt un "sagremot", ir grūti, jo tas atsaucas uz skolēnu, skolotāju attieksmi pret viņu. Jo redziet, "ģimenīte" ir ieņēmusi pozīciju par prioritātēm, bet ģimnāzijas kopējais tēls prasa labu vidējo atzīmi, neatkarīgi no tā, ir Tev tajā priekšmetā dotības, vai nav. Un tiešām ļoti daudz ir atkarīgs no skolotāja, cik sirsnīgs, cik atvērts viņš ir, jo mums ir bijusi gan pozitīvā, gan negatīvā pieredze, kur pirmajā klasē audzinātāja atļāvās man acīs pateikt - Jūsu bērns ir debīls, viņš nav gatavs skolai. Un šis debīlais valsts pārbaudījumu nokārtoja uz gandrīz izcili. Skolotāja gan pēc pāris gadiem skolu atstāja. Acīm redzot ne mēs vienīgie šādi debīlā bērna vecāki bijām. Meitai bija lieliska audzinātāja, kuri vienmēr savējos aizstāvēja, vienmēr palīdzēja, vienmēr veda ekskursijās, domāja klases vakara tēmas, organizēja pasākumus ar vecākiem, vasaru ieskandinājām ar jauku pikniku. Pašlaik viņai ir audzinātāja, kura nav informēta par to, kas notiek ar viņas klasi, ekskurijā nav bijuši un klases vakars arī ir bijis tikai viens, kur jau pēc pāris stundām vecākiem tika nosūtīta ziņa-nāciet pakaļ. 

Es nereti sevi šaustu par to - kā es varēju neticēt savam bērnam, ja viņš man atklāti pasaka - audzinātāja ir uz manis uzēdusies un viņa problēmu neredz objektīvi. Tas ir normāli, ka viņa klasei pasaka?" Jūs neko neesat sasnieguši un nekad arī dzīvē nesasniegsiet, Jūsu dēļ es netaisos zaudēt 10% no algas?" Vai tas bērns nav neko sasniedzis esot tur, kur viņš ir? Kā var publiski pateikt - nekad arī neko nesasniegsiet un šādi publiski pazemot? Šādi pedagogs dod pozitīvo dopingu? Šadi viņi tiek atbalstīti un šādi konflikts tiek risināts? 

Ja divi skolēni vienā sporta stundā salauž rokām pirkstus, viņi paši vainīgi? Un skolā uz to brīdi medmāsiņas nav. Viņi taču paši vainīgi - lec kā negudri. Vai tad pedagogs par to nav atbildīgs, vai tad nav jāziņo vecākiem, ka ir šāda situācija, vai nav jāinteresējas, kā bērns jūtas un, vai viss ir labi? Atbraucot vakarā mājās pašiem jākonstatē, ka jādodas uz slimnīcu, kur tiek konstatēts lūzums. Bet sapulcē ir atruna - viņi ir nevaldāmi, paši vainīgi.

Ļoti aicinu ticēt tam, ko saka Jūsu bērns par bērnudārzu, par skolu un izvērtēt arī objektīvi pedagogu versiju. Ne vienmēr pusaudži ir tādi, par kādiem viņus "samālē". Skolotāji iet un nāk, bet mūsu bērni ir mūsu bērni. Man šī pieredze ir ļoti sāpīga, jo pusaudzis bija ļoti aizvainots un man atklāti pateica, kad dusma pargāja:" Man vissāpīgākais bija tas, ka Tu man neticēji, mammu, Tu mani neatbalstīji!" Es uzdevu viņam pretjautājumu:" Kam Tu ticētu - skolotāja teiktajam, vai Tavējam?" Un viņš man atteica:" Es ticētu savam bērnam! Tu taču zini, ka es neesmu spējīgs pazemot skolotāju, es rupji nelamājos, es neesmu no tiem, kuri ignorē. Ja kaut ko daru, tad ar pamatojumu, ja es kaut ko skolotājam pajautāju, tad ar konkrētu domu, ne tādēļ, ka vēlos viņu pazemot. Tu taču zini, ka man ir savs viedoklis dažādos jautājumos, es neesmu no "trakajiem" pusaudžiem. Atceries manu audzinātāju 1.klasē? Skolotāji ir dažādi un šie skolotāji nedara savu darbu ar sirdi, viņi to vien dara, kā "čakarē" kādam dzīvi, lai uzturētu reitingus un saglabātu savu algu!"