Sarunas mājās – atbalsts skolām cīņā pret veipošanu

Sarunas mājās – atbalsts skolām cīņā pret veipošanu

25. May 00:00 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Dažādu bezdūmu produktu lietošana pusaudžu vidē skar ne tikai šos jauniešus un viņu ģimenes, bet ietekmē arī vidi skolā. Vai šo jautājumu risināšanā iesaistās arī Izglītības un zinātnes ministrija, vai tai ir kāda stratēģija cīņai ar dažādu vielu lietošanu skolās, un ko skola drīkst vai nedrīkst darīt situācijā, kad saskaras ar “veipošanu” audzēkņu vidū, jautājām izglītības un zinātnes ministrei, arī trīs bērnu, tostarp – pusaudžu, mammai un pedagoģei Anitai Muižniecei.

Vai Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā šobrīd ir kādi dati par situāciju ar veipošanu skolās?

Ministrija šādus datus nevāc, bet mēs piedalāmies Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisijā un tai savukārt ir pieejami dati. Tie ir gan par elektroniskajām iekārtām, gan arī par klasiskajiem tabakas izstrādājumiem. Skatoties uz šiem datiem, šobrīd mēs esam starp 2017. un 2018. gada rādītājiem - ir konstatēti 672 smēķēšanas pārkāpumi nepilngadīgo vidū, bet, piemēram, iepriekšējā gadā tie bija 500 gadījumi. Taču jāsaprot, ka ir bijis kovida laiks, kurā bērni bieži nebija izglītības iestādēs un vairāk uzturējās mājās. Līdz ar to ir saprotama tendence, ka pēdējos divos gados ir samazinājums, bet tā līkne, kas atspoguļo smēķēšanas gadījumus, tomēr ir augšupejoša. Un, ja mēs raugāmies nedaudz plašāk uz šiem datiem, tad, piemēram, redzam, ka pagājušā gadā no jūlija līdz novembrim gandrīz 50% pārkāpumu ir par smēķēšanu kopumā, 23% - par atrastajām elektroniskajām smēķēšanas ierīcēm, bet 24% - par glabātiem tabakas izstrādājumiem. Atlikušie ir par elektronisko cigarešu smēķēšanu. Skolotāji paši arī min, ka skolēnu vidū populāras ir ne tikai cigaretes vai elektroniskās smēķēšanas ierīces, bet arī košļājamā tabaka, kas ir vēl viena problēma. Kopumā ar jautājumiem par to, kā ierobežot kaitīgo vielu lietošanu, gan arī ar dažādu materiālu izstrādi nodarbojas Veselības ministrija, bet mēs esam aktīvi iesaistīti darba grupās un tad, kad notiek kāda plānošanas dokumenta izstrāde saistībā ar bērniem vai izglītību, pat, ja tās ir, piemēram, Veselības ministrijas izstrādātās sabiedrības veselības pamatnostādnes, tad, protams, arī mēs esam iesaistīti gan ieteikumu sniegšanā, gan piedalāmies tajā, lai šajos dokumentos uzsvars tiktu likts uz bērnu veselību. Uzskatu, ka neviens dokuments vai informatīvais materiāls nav panaceja. Mums primāri ir jādomā par pieaugušo atbildību - par vecākiem, par skolas vadību, par skolotājiem, lai šādu gadījumu būtu arvien mazāk.

Jūs minējāt Veselības ministrijas iztrādātus materiālus, bet, vai tieši Izglītības un zinātnes ministrijai ir kas tāds, kas būtu paredzēts izplatīšanai skolās?

Mēs paši šādus materiālus neesam izstrādājuši, bet ar Eiropas Savienības fondu projektu, kas paredzēts kompleksiem veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumiem, ir izstrādāti vairāki informatīvie materiāli skolotājiem par veselības izglītības jautājumiem. Tie nav tikai un vienīgi par smēķēšanu, bet arī par veselīgu dzīvesveidu, par to, kas ir tās lietas, kas mums kaitē. Tur ir trīs apkopojumi: 1.- 6. klašu skolēniem, 7.-9. klasēm un tad attiecīgi vidusskolas posmam, lai šie materiāli būtu arī atbilstoši vecumam. Un, protams, no izglītības viedokļa raugoties jāpiezīmē, ka jaunajā mācību saturā caur veselību pratības caurviju uzsvars tiek likts arī uz to, lai mācību stundās, neraugoties, vai tās būtu dabaszinības vai klases stundas, būtu arī šie jautājumi apskatīti.

Vai ministrijai ir kāds plāns vai stratēģija ilgākam laika periodam par to, kā skolu vidē cīnīties ar dažādu vielu lietošanu?

Kā es minēju, mēs darbojamies Smēķēšanas ierobežošanas valsts komisijā, kura regulāri analizē gan pieejamo statistiku, gan izstrādā ierosinājumus, tai skaitā arī tādus, kas attiecas uz bērnu smēķēšanas apkarošanu. Ļoti liela atbildība gulstas uz pašiem pieaugušajiem. Mēs saprotam, ka izplatot ikvienu materiālu, vadot ikvienu stundu, nebūs rezultāta, ja bērnam būs iespēja piekļūt pie smēķēšanas ierīcēm vai vienkārši cigaretēm. Tas, ka bērni pie tām nereti nonāk ar pieaugušo līdzdalību, ir vēl viena problēma. Tāpat ir būtiski, vai mēs vispār sabiedrībā pievēršam uzmanību tad, kad redzam jauniešus ar šiem krāsainajiem “saltiem”, vai paejam garām? Cik daudz mēs paši par to runājam? Ļoti bieži mēdzam uzskatīt, ka skola atrisina absolūti visas problēmas, atliek tikai ierakstīt mācību grāmatā kādu tematu un viss būs atrisināts. Realitātē tā nenotiek un ļoti daudz ir jādara pašiem pieaugušajiem. Arī sarunās ar Veselības ministriju mēs uzsveram to, ka būtiska ir pieaugušo atbildība tajā, lai šīs ierīces nenonāktu pie bērniem. Man šķiet, ka risinājums slēpjas šeit, nevis tajā, lai mēs pie katra bērna noliktu policistu.

Kādas ir skolotāja tiesības un iespējas risināt veipošanas problēmu skolās? Ko vispār skolotājs drīkst darīt?

Pirmkārt, katram skolotājam ir jāievēro valstī noteiktie likumi un, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likums skaidri pasaka, ka bērna tiesības ir aizsardzība no smēķēšanas, alkoholisko dzērienu un enerģijas dzērienu ietekmes. Tātad katrā skolā skolotājiem, pirmkārt, pamanot šo problēmu, ir attiecīgi jārīkojas. Skolas vadībai ir jāizstrādā skolas iekšējie noteikumi, kuros ir atrunāts, kas notiek attiecīgajā gadījumā. Protams, skolotājs ne tikai drīkst, bet, manuprāt, tas ir arī viņa pienākums - informēt vecākus gadījumos, ja ir aizdomas vai ja ir pamanītas šādas situācijas. Ir gadījumi, kad mēs nedaudz parunājam, labi, skolēns tā vairs nedarīs, mammai neko neteiksim. Bet faktiski tas ir skolotāja pienākums - informēt. Kurš gan cits, ja ne vecāki, var atrisināt šos jautājumus? Ko skolotājs drīkst darīt? To pašu, ko ikviens pieaugušais! Ir preventīvie pasākumi un ir reakcijas uz izdarītajiem pārkāpumiem, un, tās konsekventi ievērojot, es domāju, daļa no problēmām arī samazinātos. Ir skaidrs, ka šobrīd jauniešu ikdienā ir ienākušas elektroniskās ierīces, kam nav klasiskās cigarešu smakas, un tās ir grūtāk izkontrolēt. Ja es kā skolotājs, ejot pa skolu, jūtu šo smaržu, es pasaucu vēl kādu kolēģi, lūdzu skolēnam atvērt somu, mēs atrodam ierīces un tad darbojamies tālāk, atbilstoši skolas noteiktajai kārtībai. Saucam policiju, reaģējam. Daudziem tas var nepatikt, bet, manuprāt, mēs par maz izmantojam drošības iestāžu resursus, vai tā būtu pašvaldības vai Valsts policija. Nereti mums šķiet, kā tas būs, policija taču sastādīs  protokolu, bet citādi jau tās lietas nevar atrisināt. Ja skolotājs nereaģē uz to, ka pie skolēna ir atrastas šīs ierīces, mēs radām sajūtu, ka tā drīkst darīt. Es zinu, ka ir iestādes, kas ļoti aktīvi iesaista Valsts policiju, organizējot arī dažādas lekcijas. Arī tas cita starpā ir ļoti iedarbīgs mehānisms, ko, manuprāt, skolas var izmantot, jo, atnākot policistam, izstāstot par to, ko drīkst, ko nedrīkst, kā arī par sekām, tas paliek atmiņā. Nereti jau bērni neapzinās sekas un skolotājs, savukārt, nav tik liels eksperts, lai izstāstītu, kas draud par vienu vai otru pārkāpumu. Informācija par sekām var mudināt bērnus nākamreiz padomāt, pirms izdarīt kādu pārkāpumu.

Pusaudžu psihoterapeiti par šiem reidiem skolās saka, ka tas tomēr ir tāds “miets ar diviem galiem”, jo bērni lieto kaut kādas vielas un pēc tam melo saviem vecākiem vai skolotājiem aiz bailēm no soda. Savukārt šādi reidi skolās ar policiju un suņiem vēl vairāk palielina plaisu starp skolotājiem un jauniešiem, mazina uzticēšanos un rada to sajūtu, ka viņš nevar uzticēties un būt atklāts pret pieaugušajiem, jo tad tev draud kaut kādas nepatikšanas. Un atkal šī te vide ar policijas reidiem skolās, kas mazina jauniešu uzticēšanos, palielina lietošanas problēmu. Kā Izglītības un zinātnes ministrija skatās uz policijas reidiem skolās?

Nepiekritīšu, ka policijas reidi automātiski nozīmētu kādas bailes. Cilvēkam, kurš neko nav pārkāpis, nav jāmainās. Un bērniem nav atļauts pārkāpt šos noteikumus – nav ļauts lietot ne alkoholu, ne smēķēt, ne glabāt elektroniskās smēķēšanas ierīces. Runājot par to, ka būs grūti uzticēties... Vai tad alternatīva ir ļaut darīt visu? Vai tad mēs nenonāksim situācijā, kad bērni lietos arī narkotiskas vielas? Starp citu, tā arī ir problēma izglītības iestādēs, kas šajos reidos tiek atklāta. Citu mehānismu jau nav. Tas jādara saprāta robežās un, manuprāt, šobrīd  saprātīgums absolūti tiek ievērots. Tā ir normāla prakse, pirmkārt, tas arī skolai palīdz risināt šo jautājumu - ja nepieciešams, skola pati piesaka reidu. Nav tā, ka kādam ministrijā vai Valsts policijā iešaujas prātā doma un viņi dodas uz visām skolām. Skolai, redzot, ka pastāv smēķēšanas vai alkohola lietošanas vai narkotiku problēma, pašai jāpiesaka reids, jo cita mehānisma šobrīd diemžēl nav. Jebkurā gadījumā, atrodot vienu vai otru aizliegtu lietu vai vielu pie skolēniem, policija tāpat būs jāsauc un tad, manuprāt, tā var būt vēl traumatiskāka pieredze kādam, ja viņš būs viens pats, kuru pārbaudīs. Tas, ka šajā procesā iesaistīti ir suņi, nav nekas slikts. Viņi ir apmācīti, viņi paosta somu un viss. Mums daudziem mājās ir dzīvnieki un šajos reidos tiek izstāstīts, ko šie suņi dara un kāpēc viņi te ir. Kopumā es neuzskatu, ka šie reidi ir problēma. Problēma ir tā, ka mums šādi reidi vispār ir nepieciešami. Tā drīzāk ir uzticēšanās problēma. Ja jaunietis nerunā ar ģimeni, tad skola ir otrā vieta, kur var mēģināt risināt šos jautājumus. Un, ja skola ar to netiek galā, šis ir nākamais solis. Mēs nevaram vienkārši padoties un izlikties, ka viss ir kārtībā tajos brīžos, kad tas tā nav.

Un kā Izglītības un zinātnes ministrija skatās uz veselības mācību kā atsevišķu priekšmetu skolā? Vai tas būtu lietderīgi ieviest tādu?

Šobrīd, ņemot vērā, ka mēs tikko esam pārskatījuši mācību saturu un izstrādājuši jaunās programmas, veselības mācība kā atsevišķs priekšmets skolās nav paredzēts. Bet jāsaprot, ka veselības mācība ir orientēta uz prasmēm, uz spēju pārvērst skolā iegūtās zināšanas reālās darbībās. Šobrīd jaunā satura ietvaros veselības mācība un šīs prasmes jau ir integrētas dažādos mācību priekšmetos. Mēs nevaram teikt, ka skolā par to nerunā vai ka šis elements iztrūktu. Šobrīd aktuāla ir arī diskusija saistībā ar izglītošanu par seksuālo un reproduktīvo veselību, kurā bijis pārrāvums vairākus gadus. Bet jaunais mācību saturs ir ieviešanas procesā, diemžēl, tas ir sakritis ar pandēmijas laiku, tāpēc pagaidām rezultātus vēl nevaram izmērīt. Tie būs redzami, tad, kad jaunieši būs izgājuši visu mācību ciklu, bet paredzam, ka zināšanas par veselību būs pietiekamas. Kamēr šis cikls nav iziets, skolām jācenšas par to runāt gan klases stundās, gan jāveido mērķēti pasākumi šajā jomā.

Mēs, protams, visi būtu ļoti priecīgi, ja bērni nesmēķētu, nelietotu alkoholu un vecāki pietiekami daudz runātu ar saviem bērniem, lai bērni viņiem varētu uzticēties. Es kā trīs bērnu mamma uzskatu, ka viss nāk no mājām. Šajā teicienā ir daļa taisnības. Mums ne tikai jāsaka bērnam, ka smēķēt ir slikti, bet jāizstāsta, kāpēc. Mums jāiedod bērnam drošības sajūta - ja viņš arī būs kaut ko izdarījis, tad mamma, tētis vai varbūt vecmāmiņa ir tas cilvēks, ar kuru viņš var parunāties. Tad arī skolām šie jautājumi būs jārisina mazāk. Ir labi, ja skolotājs vēlas būt bērna draugs, bet tajā pašā laikā skolotājs ir pieaugušais un viņam ir jāspēj tajā brīdī, kad bērns viņam ir uzticējies, nenodot šo uzticēšanos un vienlaikus veidot saikni ar viņa ģimeni. Dažreiz pietiek, ja skolotājs vecākiem tikai pasaka, ka ir kādas aizdomas, savukārt vecāks nevis strostē bērnu, bet izmanto iespēju parunāties. Mums jāsaprot, ka nebūs tādas ideālās pasaules, kurā tikai skolotājs vai vecāks spēs atrisināt visas problēmas. Mums visiem jāsadarbojas, lai izaudzinātu lieliskus cilvēkus, kuri  nebaidīsies runāt ar mums. Pie tā mums jāstrādā visiem kopā!

Intervēja Elīna Badune