24.04 13:45-16:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Jo vairāk domāju par salikumu sabiedriskais transports, skolēns un pieklājība, jo dziļākas pārdomas man par to visu rodas.
Klases vecāku sapulcē audzinātāja uzrunāja jautājumu par to, ka skolēni sabiedriskajā transportā nedod vietu pieaugušajiem. Nekādas pieklājības un nekādas cieņas.
No vienas puses skolotājai droši vien taisnība. No otras, es nezinu.
Skaidrs ir viens, ka mammas ar maziem bērniem ir jālaiž apsēsties, kaut vai tāpēc, ka pirmskolas vecuma mazuļiem ir grūti nostāvēt kājās sabiedriskajā. Tiktāl viss skaidrs. Sākumskolniekus arī labprāt laižu apsēsties, jo bieži sabiedriskie traucas gana draiski un bremzē nedomājot par pasažieriem un tādiem maziem, ja vēl „viegla’ mugursoma, ir ko turēt.
Tad rodas jautājums kurš ir tas brīdis, kad mazais ir pārtapis par lielo. Varētu pieņemt, ka tas notiek sākot ar pamatskolu. Tomēr vienlaikus situācija manās acīs nav tik nozīmīga, zinot, ka daļai skolēnu darba diena ir 12 stundas (skola + pulciņi). Ja pulciņš ir saistīts ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēcīgi varu saprast, ka tas pamatskolnieks arī ir piekusis.
Tomēr pieņemot, ka pieklājībai būt, rodas nākamais jautājums – kā pārliecināt un motivēt skolēnu (manā gadījumā jaunkundzi), ka ir jādod vieta pieaugušajiem, ja daļā sabiedriskā transporta sēžamajos izlaidušies un acis nodūruši sēž jauni un sprauni vīriešu kārtas radījumi?
Es neesmu pret pieklājību, bet tikai meklēju motivācijas veidus un argumentus. Ieteikumi? Idejas? Pārdomas?
Foto no http://www.thejakartaglobe.com/
Kā jau daudzas no mums, arī es, savas grūtniecības laikā, sabiedriskajā transportā saskāros ar šo jautājumu. Laikam jau visa mūsu sabiedrība šobrīd ir sagurusi un reti kurš atceras par pieklājības normām. Visas grūtniecības laikā vietu man iedeva tikai 3 reize. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka pat sievietes ieraugot mani un vēderu paskatās uz mani un tad pagriežas uz pretējo pusi - es tevi neredzu, tu te nemaz neesi. Līdz ar to, ko gan mēs varam prasīt no vīriešiem, pusaudžiem,jauniešiem?
Lai kā negribas atzīt, mīļās mammas, šis ir jautājums kas lielā mērā atkarīgs no mums pašiem. Protams, te nav runa par to, ka transportā sēž mamma kurai klēpī bērniņš un nepalaiž citu apsēsties, bet ja transportā vienā krēslā zēž mamma un otrā, blakus, bērns un redz ka iekāpj vecs cilvēks vai grūtniece ... tad tas liek padomāt, ko mēs pašas mazajam iemācām. Nav taču tik grūti to mazo paņemt klēpī. 😀
Atceros situāciju (nu jau man puikam 3 mēneši), braucu no rīta pilnā trolejbusā un iekāpj tētis ar meitenīti uz rokām. Meitenītei aptuveni 2 gadiņi. Un neviens neiedeva vietu. Tad nu es ar savu lielu punci, biju 8 mēnesī, cēlos augšā un devu vietu, jo šajā brīdī man likās, ka man taču sevi vienu noturēt būs vieglāk, kā tam vīrietim sevi, bērnu un somu. Vai kāds transportā to pamanīja!? Jā, man blakus sēdošās sievietes, kas izlikās to neredzam. 😀
Un tai pat laikā man bija situācija, ka vietu man iedeva mazs skolnieciņš, kura soma bija lielāka par pašu. Un te atkal jautājums, kuram no mums diviem vieglāk nostāvēt. 😀
Tagad man aug dēls un es ļoti centīšos viņā ieaudzināt šo transporta kultūru.
Un līdzīgi kā banderoso, arī es eju un prasu atbrīvot vietu, ja uz tā ir uzlikta soma. 😀 Un teiciens par smēķēšanu, kā naglai pa galvu. 😀
Pašas piemērs, ir skaidrs, par to diskusijas nav.
Vēl jau ir tā, ka bērns rīcība klātesot vecākiem ir viena, savu vienaudžu kompānijā cita. Kā panākt, lai arī bez vecāku kaulainās acs klātbūtnes jaunieši uzvestos pieklājīgi?