Pirmā skolas nedēļa aiz muguras. Kādas būs turpmākās?

Pirmā skolas nedēļa jau aiz muguras. Atzīšos, man pašai personīgi šķiet, ka ir pagājis jau vismaz mēnesis, bet nē - tikai pirmā nedēļa. Lai arī adaptācijas, tik un tā gana sarežģīta un noslogota. 

Es vēl aizvien mācos saplānot savu laiku, lai pagūtu uz darbu, bērnu uz skolu neaizvestu jau 7.00 no rīta, un visu (nu, labi, vismaz lielāko daļu) darbu pagūtu. Dažkārt tā šķiet kā īstākā elle un tā noteikti būtu vieglāka, ja bērnudārzs un skola atrastos blakus viens otram, taču mūsu gadījumā tas ir pamatīgs skrējiens, kur arī ar automašīnu nebūtu līdzēts, jo sanāktu mest liekus lokus pa rajonu. Tā vietā ar kājām aiziet ir pat ātrāk, vienīgais, mugura slapja, mēle izkārta līdz ceļiem. Labi, ja tā padomā, ir arī pozitīvais aspekts - tagad dienā nostaigāt vismaz 10 tūkstošus soļu ir tīrais nieks. Patiesībā, vairāk nekā pusi sakrāju jau tikai pavadot bērnus uz dārziņu un skolu.

Labi, bet ko nu daudz par mani. Laiks arī pastāstīt, kā skolā iejuties pats pirmklasnieks, lai gan, manuprāt, par īsto iejušanos vēl ir pāragri spriest. Ja īsumā - skolotājas ir foršas. Ja nedaudz garāk - viss būtu labi, tikai varēja nebūt tās latviešu valodas. Ja pavisam gari - bērns nav sajūsmā par pagarināto grupu, kurā paliek pēc stundu beigām. Lai arī tajā ir iespēja rotaļāties ar Lego, draudzēties ar citiem bērniem, mans vienmēr tik komunikablais puika tomēr turas nostāk, lūdzoties, lai esmu viņam pretī uz skolu ātrāk. Eh, ja vien es to varētu! Ja vien manās rokās būtu tāda brīnumnūjiņa, lai atrisinātu visas pasaules problēmas. 

Katras dienas noslēgumā pārrunājam par to, kas piedzīvots skolā, un jau pirmajā pusotrā nedēļā esmu piefiksējusi, ka jau septiņu gadu vecumā ir izteikti "bosi", kuri ir gatavi mazākajiem nodarīt pāri. Jā, arī mans dēls ir jau dabūjis ciest no tā, ka citi zēni viņu apceļ. Pagaidām pāri darītāji dabūjuši brāzienu no audzinātājas, taču tas noteikti nebūs šķērslis, lai arī turpmāk viņi neapbižotu citus. Jācer vien, ka mans dēls pamazām uzaudzēs biezāku ādu, jo, acīmredzot, skola ir tā vieta, kur tiec iemests lielajā, nežēlīgajā pasaulē, un tev jāiemācās izdzīvot, jo valda vilku likumi. Skan tas bargi.

Vēl kāds būtisks aspekts, ko nevarēju nepiefiksēt no sarunām ar dēlu, ir viņa satraukums, vai pārējie par viņu nesmiesies. Tādā gadījumā pat labi, ka ir skolas formas, jo nav iespēju aiziet uz skolu nepareizajā T-kreklā vai nepareizas krāsas vai piegriezuma biksēs. Vismaz tas ir atrisinās. Tikmēr dēls satraucas, vai pārējie par viņu nesmiesies, ja viņš launagu būs paņēmis līdzi no mājām, vai nesmiesies, ja viņam būs sandales nevis botas, vai nesmiesies, ja viņam ir zeķes ar supervaroni. 

To visu dzirdot un sarunājoties ar dēlu, atzīšos, mana sirds aizlūzt un gribās (un to arī daru), savu mazo pirmklasnieku samīļot, iedrošinot, ka viss būs labi. Viņš atradīs sev lieliskus draugus, viņam veiksies mācībās, un viss būs forši.