Obligātā vasaras ciemošanās pie vecvecākiem. Jā vai nē?

Obligātā vasaras ciemošanās pie vecvecākiem. Jā vai nē?

07. Jun 11:05 SkolēnaMamma SkolēnaMamma

Vai mazbērni ir apsolīti vecvecākiem?

Pamazām sāk ieskrieties vasara, tātad, arī skolēnu brīvlaiks, bērnudārzā dienas režīms kļuvis daudz brīvāks. Tas nozīmē vairāk brīvības un iespēju izgulēties no rītiem (vismaz bērniem), ķert bērnības sajūtu bez pienākumiem izpildīt mājas darbus.

Tomēr izsenis šis laiks man ir arī pārmetumu laiks no vecāku, t.i., bērnu vecvecāku puses. Par to, ka mazbērnu vasaras plāni nav saskaņoti ar viņu atvaļinājumu laiku. Kāpēc gan mazbērni dodas uz nometni, ja tā vietā varētu braukt ciemos pie viņiem, u.tt. Nogurdinoši bez sava gala.

Runājot atklāti, mazbērni pie saviem vecvecākiem nemaz neraujas. Atceros abu bērnu pagājušā gada teikto, ka labāk vēlas būt mājās nekā atrasties izsūtījumā pie vecvecākiem. Un tad es sāku aizdomāties, vai tiešām vecvecāki var izvirzīt savas prasības, kad mazbērnus pie viņiem atvest, kad man viņiem zvanīt, pretī vēl saņemot pārmetumus, ka, redz, mazbērns ir tāds vai šitāds. Uz pārmetumiem, smadzeņu skalošanu jau mīlestību un labas attiecības neizveidosi. Bet, diemžēl, šāds modelis ir mūsu gadījumā, jo ciemošanās pie vecvecākiem nozīmē smadzeņu skalošanu par dzīves redzējumu un plāniem. Bērni jau nav muļķi, viņi to jūt, tāpēc rautin raujas projām no vecvecākiem. Pat ja viņi uzskata to par obligātu pienākumu, ka mazbērniem vasarā vismaz nedēļa vai divas jāpavada pie viņiem. Protams, tikai ar nosacījumu, ka tas ir laikā, kad tas ir ērtāk viņiem. Nemaz nepadomājot, ka mums tas, savukārt, nozīmē laika menedžmentu, izvadāšanu turp un atpakaļ, jo nedzīvojam mēs gluži divos blakus Rīgas mikrorajonos.

Runājot par vecvecākiem, attiecības mums ar viņiem ir ļoti dažādas. Tās aizstiepjas tik tālu, ka mazbērniem ir obligāts pienākums piezvanīt viņiem, bet viņi paši nezvanīs. Nē, nekādā gadījumā! Es apzinos, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem, iespējams, ir grūti paņemt rokā telefonu un piezvanīt, taču mūsu vecvecāki vēl ne tuvu nav pensijas gadiem. Toties viņi ir pakāpušies uz tāda pjedestāla, kad mazbērniem IR PIENĀKUMS! Pienākums braukt pie viņiem, pienākums piezvanīt. 

Turpinu plānot vasaru un domāju, kā iebīdīt starp daudzajiem plāniem un visu, ko šajā vasarā vēlamies paveikt, arī obligātās ciemošanās pie vecvecākiem, lai visu turpmāko gadu nebūtu jāuzklausa pārmetumus, cik gan sirdssalta ģimene esam. Vienlaikus apzinos, ka mazbērni atgriezīsies noguruši. Noguruši ne jau no piepildītās ciemošanās, bet gan pārmetumiem.

Runāt par to ar saviem vecākiem? Pilnīgi bezjēdzīgi! Ir jau mēģināts, taču visas sarunas atsitas gluži kā pret sienu, jo arguments, ka mazbērniem ir citi plāni, neskaitās, atsakoties uzklausīt.

Kādas ir jūsu attiecības ar bērnu vecvecākiem, saviem vecākiem? Ir tik fantastiski, ja attiecības ir idilles pārņemtas, kad mazbērni ir gatavi kaut kājām skriet uz vecvecāku mājām, jo zina, ka tur ir gaidīti, bet, kā zināms, ne visi modeļi ir vienādi. Tāpēc pieļauju, ka ne mēs vieni tādi.