Mācības, darbs un atpūta = ģimene!

Mācības, darbs un atpūta = ģimene!

23. Apr 09:48 tumbalumba tumbalumba

Šis laiks mums visiem nav viegls, kādam iet labāk (veiksmīgāk), kādam ne tik ļoti.

Mūsu ģimenē tas ir pārmaiņu laiks, kā daudzām ģimenēm. Kā jau iepriekš biju rakstījusi, tad pirmās nedēļas pagāja mierīgi, jo vīrs bija uz slimības lapas un varēja veltīt laiku mācību procesam ar skolēnu, jo man vajadzēja būt darbā klātienē.

Manā darbības sfērā nejūtam klientu un pasūtījumu samazinājumu, tāpēc cītīgi strādājam. Ar darba devēju sagatavojām visu nepieciešamo, lai varētu pilnvērtīgi strādāt un nepakļaut darbiniekus un klientus riskam saslimt. Mums ir nolikti dezinfekcijas līdzekļi, vienreizējie cimdi un mēs paši dezinficējam darba virsmas. No sākuma mūs sadalīja divās komandās, lai varam strādāt maiņās pa nedēļai, lai izslēgtu risku, ka kāds saslims un ja tomēr tā sanāk, mums ir otra komanda, kas nāks un strādās, lai nebūtu jāpaliek bez darba.

Arī man pienāca kārta iet atvaļinājumā, par ko priecājos, jo vīrs vēl bija uz slimības lapas un sanāktu vismaz dažas dienas visiem kopā pavadīt, jo es strādāju un varēju maz laika veltīt ģimenei darba dienā.

Atvaļinājums atnāca ar jaunumiem no darba, man pēc atvaļinājuma būs jāpārņem cits amats, jo jaunais darbinieks netiek galā un vēlas iet projām. Tad nu mans atvaļinājums paskrēja vēl atrāk kā gribētos, jo emocijas sita augstu vilni - kā tas viss būs, jo šis man bija (ir) liels izaicinājums, jo jauna sfēra un jaunas iemaņas.

Atlikušo atvaļinajumu pavadījām no rīta ceļoties un izmācoties, tad devāmies staigāties. Vienu dienu turpat pa rajonu izmetām līkumu, citā dienā izbraucām nedaudz tālāk, kur mazāk cilvēku.

Par mācībām - īsti nekas nav mainījies ar mācību apjomu. Sportā jāpilda atskaite reizi nedēļā par ikdienas aktivitātēm. Latviešu valodā un matemātikā arī apjoms nav liels. Ir dienas, ka mazais cilvēks kreņķējas un negrib neko darīt, paņemam pauzīti, bet lielākoties ir sapratis, ka rīta cēlienā visu izdarot pārējā dienas daļa ir brīva un var izklaidēties.

Kopš atgriezos darbā, bērnu mācām vakaros, kas ir daudz grūtāk, jo arī pieaugušajam vakarā ir grūti koncentrēties darbam. Paldies jāsaka vīramātei, kas iesaistās un palīdz ar mācībām. Tad tas process ir raitāks un vakari brīvāki.

Mācību procesā ir jāsēž blakus, jo mājās viss novērš uzmanību no mācībām. Arī mazais brālis nepalīdz, jo viņam tieši tajā brīdī vajaga tieši to zīmuli / flomasteru / papīru utt., kas ir brālim rokā.

Kopumā varu teikt, ka mums ir ļoti paveicies ar skolu un skolotāju, kas rūpīgi pārdomā nedēļas plānu mācībām. Priecājos, ka viņa jautā mums padomu par katru nedēļu, ko vajadzētu pamainīt / pielabot un prieks skatīties, ka viņa ieklausās un ņem vērā mūsu ieteikumus, jo ne visi vecāki var būt mājās ikdienā un mācīties ar bērnu.

Brīvdienās mēs atpūšamies, es pat e-klasi neveru vaļā, jo vēlos, lai mans mazais cilvēks kārtīgi atpūšas un krāj spēkus jaunai nedēļai. Brīvdienās dodamies pie dabas, abi ar vīru atceramies klusākus nostūrus no mūsu jaunības un braucam turp, jo tad nav jābaidās ka būs cilvēku masas un varam brīvi staigāt un atpūsties no visa.

Vēl esam pasākuši brīvdienās kopā gatavot ēst - cept pankūkas, vai kādu kūku ar bērniem, lai gan kūkas viņi īpaši neēd, tomēr piedalīties procesā patīk.

Nezinu kā citiem, bet šis laiks mūsu ģimenei ir nācis par labu, jo vairāk laika pavadām kopā un vairāk iepazīstam savus bērnus. Saprotu, ka varu ātri aizsvilties, kad bērns negrib mācīties vai rāda raksturu. Abi apsēžamies un izrunājam visu un tad atrodam kompromisu. Esam kļuvuši iejūtīgāki un saprotošaki, pat mīļāki. Katru dienu vairākas reizes dienā mazie pieskrien pie mums apķer un saka " Es tevi mīlu, mammīt / tēti!"! Tas tik ļoti silda sirdi, ka saprotu, ka esam uz pareiza viļņa un neskatoties uz grūtībam, mēs esam viens otram!