Kad skolas brīvlaiks nācis kā svētīga dāvana

Skolēnu brīvlaiks mūsu ģimenei nāca kā svētīga dāvana.

Jau kādu laiku iepriekš jutu, ka dēls no skolas jau ir paguris. Varētu domāt, kāds gan tur nogurums, jo tikai pirmā klase, skolā iets vien pusotru mēnesi. Bet ar tādu slodzi tā nav joka lieta- ja iepriekš esi rotaļājies bērnudārzā visas dienas garumā, tad pēkšņi jāpārlec uz pavisam savādāku dienas režīmu, kur paklausīgi jāsēž skolas solā, jāpilda uzdotais un vakari vēl paiet mācoties. Tas tiešām nav viegli.

Mums visi vakari bijuši kā elles mokas, jo līdz šim ir bijuši vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi vakari, kas nav jāpavada, pildot uz nākamo dienu uzdotos darbus. Uzzinājis par brīvlaiku, dēls to nevarēja vien sagaidīt, skaitot dienas un bēdājoties, kāpēc gan brīvlaiks nevar sākties jau rīt.

Pagājušo nedēļu mēs patiešām izbaudījām. Pirmās dienas pagāja vispār nedomājot par mācībām, vien uz brīvlaika otro pusi dažkārt ņēmām rokā grāmatu un atsvaidzinājām lasītprasmi (par to vispār varētu atsevišķu blogu uzrakstīt). Man skolēnu brīvlaiks bija kā svētīga dāvana, jo vakari pagāja bez bērna asarām, bez pašas stresa par to, ka nepagūsim visu izdarīt. Nekādu ķīviņu, cīniņu un ņemšanos.

Šovakar, kad atkal tika kārtota skolas soma, gan palika tā dīvaini, jo kāpēc gan tas brīvlaiks nevarētu būt maķenīt garāks? Jau apzinos, ka rītdien uz otrdienu būs pirmie mājas darbi. Ardievu, mierīgie vakari, esi sveicināts, stresiņ!

Varētu jau teikt, ka es pārāk to visu ņemu pie sirds un uztraucos, bet vai gan ir varianti, ja jau tagad tiek vilkti krustiņi, mīnusiņi un katrā mācību priekšmetā ik mēnesi ir ieskaites. Nezinu, cik gan liela nozīme ir vērtējumam un vai mūsdienās bērni pirmajā klasē tiek atstāti uz otro gadu, bet fakts, ka mans dēls latviešu valodas pirmajā ieskaitē savācis knapus 20 punktus no 100, nav diez ko motivējoši, iepriecinoši un vispār- priecīgi. Loģiski, ka pieslēdzas stress.

Katrā gadījumā, es gluži kā skolēns tagad jau ar milzīgu nepacietību gaidu Ziemassvētku brīvdienas.