Kad bērns gūst traumu ārpus Latvijas un nav jāmaksā par manipulācijām

Kad bērns gūst traumu ārpus Latvijas un nav jāmaksā par manipulācijām

26. Jul 15:34 ViKrEm mamma ViKrEm mamma

Izlasot blogu par neatliekamo palīdzību ārpus Latvijas, atcerējos, ka arī es vēlējos padalīties ar citām mammām un pastāstīt mūsu pieredzi un jāteic, mums tā atšķiras. Gribēju par to uzrakstīt jau jūnijā, bet lielās skriešanas dēļ, piemirsās.

Dēls jau vairākas vasaras nedzīvo Latvijā, bet pilngadīgs vēl nav. Viņš nav Dānijas pilsonis, arī tētis viņam nav Dānijas pilsonis, bet tur dzīvo un strādā. Dēlam pilni 16 gadi. Dānijā viņš ir diezgan patstāvīgs, tētim pie rokas nestaigā un mēģina visu izdarīt pats, jo liels taču, vai ne?

Vasaras sākumā, jau pirmajā skolas brīvlaika nedēļā viņš aizlidoja, sazvanījāmies, vai, vismaz manam sirds mieram, viņš man atsūtīja ziņu, ka viss ir kārtībā. Viņš ļoti labi zina, ka tuvojoties desmitiem vakarā man zvanīt nevajadzētu, jo tad midzinu mazāko māsiņu un mums telefona zvaniem nevajadzētu būt, mēdzu izslēgt telefona skaņu. Kad kādā vakarā pēc pl: 22 iezvanījās vīra telefons otrā istabas galā, man dusmas milzīgas, jo meitiņa no telefonzvana pamodās, kamēr aizgāju līdz telefonam, tas pārstāja zvanīt, bet pamanīju, ka zvanījis ir lielais dēls. Es jau tad biju pārbijusies, jo tik vēlu mēs nesazvanāmies. Paņemot savu telefonu, tajā bija 8 neatbildēti zvani un tad mans satraukums bija vēl lielāks. Atzvanīju un viņš man saka:" Mammu, es esmu potēts pret ... ( īsti nezināju, kas tas par vārdu un tagad arī pat neatceros, jo Dānijā tas saucas citādāk ). Es pārjautāju - kādēļ Tu man to jautā tik vēlā vakara stundā? Visas potes mēs veicām ar laika nobīdēm un ne viņam maziņam, arī tagad Difterijas pote, dēļ viņa slimības, mums ir jānogaida. Pirmais, kas ienāca prātā - Tu slims ar difteriju? Viņš nolika klausuli, pasakot, ka vēlāk atzvanīs. Tā gaidīšana bija mokoša, jo man nebija ne mazākās nojausmas, kas ir noticis. Viņš man tikai pateica - viss būs labi, Tu tikai nesatraucies, es atzvanīšu. Tad viņš vienā brīdī atzvanīja un pateica - man sašuva kājas pēdu, astoņas šuves uzlika un izrādās tas jautājums par poti bija domāts - stinguma krampji, bet tā kā ārsti nebija droši, ka viņš to ir saņēmis, viņi viņam to iepotēja. 

Kā sniedz neatliekamo palīdzību Dānijā, stāsts no mūsu pieredzes:

1. Ātrā palīdzība mājās ieradās dažu minūšu laikā

2. Viņu uzreiz hospitalizēja, ārsti perfekti runāja angļu valodā un komunikācija viņu starpā bija ļoti viegla un saprotama. 

3. Netiek jautāts, kur ir vecāki, ka tiem obligāti ir jābūt klāt. Pieļauju, ka tas tādēļ bija, jo viņam steidzami bija pēda jāsašuj, asiņošanas dēļ, nevis vecāki jāmeklē. Netiek pat jautāts, vai Tev ir EVAK karte un personu apliecinoši dokumenti. Primārais dara darāmās lietas.

4. Aizvedot uz slimnīcu, uztaisa rentgenu, sonogrāfiju, lai pārliecinātos, ka nav lūzumi, nopietnas citas traumas, visu izjautā, kā negadījums noticis, padomā jau tālāk, kas varētu būt vēl, ja ir bijis kritiens no motocikla. Ļoti sīki izstāsta visas darbības, kuras tiks veiktas, tiek piedāvāti vairāki varianti un izskaidrots, kādēļ darām tā un ne citādi - asiņošana bija ļoti spēcīga, tādēļ viņu brīdināja - varam Tev dot narkozi un gaidīt, kad tā iedarbosies, vai šujam bez tās un tagad uzreiz. Tu piekrīti? Tā kā lūzumus nekostatēja, tikai sasitumus, pēc rūpīgiem izmeklējumiem un medicīniskām manipulācijām pus otras stundas ietvaros viņu palaida mājās. Iedodot līdzi rekomendācijas un rīcības plānu, kā jārīkojas, piemēram, 7 dienas kāju kustināt nedrīkst vispār, tik, cik "aizlekt" līdz tualetei. Pēc 2 dienām jānoņem apsējs, jāiztīra brūce un jāuzliek jauns pārsējs un tā darām pēc tam katru otro dienu. Ja redzi strutas, ja ceļas temperatūra, ir sāpes, vai vienkarši, kas neierasts, brauc pie mums atpakaļ, vai sauc ātro palīdzību. Rekomendācijās norādīts, ka ir nepieciešama turpmāka ģimenes ārsta uzraudzība, jāveic vēl papildus tādi un tādi izmeklējumi.

Es jau kā mamma biju stresā milzīgā - bērns nav Latvijā, viņam klāt būt nespēju. Tieši iedomājos par EVAK karti, līdzi viņš to bija aizmirsis paņemt, mājās arī tā nebija, tā kā viņš daudz ceļo kopā ar vecvecākiem un tēti, karte mēdz būt gan pie manis, gan vecmāmiņas, gan tēta. Ātrumā un stresā to nevarējām atrast, pat, lai nosūtītu viņam kartes numuru. Savā galvā jau domāju - cik mums piestādīs rēķinu, bet viņi pat nepajautāja viņam šo EVAK karti. Sniedza profesionālu palīdzību un par to mums, ne kā viņu valsts pilsoņiem, arī bez EVAK kartes, nebija nekas jāmaksā. Es neticēju, ka tas tā var būt, tādēļ sazinājos ar citiem latviešiem Dānijā, lai viņi man pastāsta par veselības sistēmu. Jā, neatliekamā palīdzība esot bezmaksas, ja arī kaut kas tiekot kādreiz pajautāts, šo čeku iesniedz attiecīgās pilsētas domē un visu naudu dome Tev atgriež. Un viņiem esot tā, ka viņi sniedz tiešām neatliekamu palīdzību un pēc tam ar visām sūdzībām un papildus izmeklējumiem Tu vērsies pie ģimenes ārsta kaut vai otrā dienā. Nav tur milzīgas rindas. 

Runājot ar dēlu par iespaidiem slimnīcā - ātri, laipni un profesionāli. Jau kuro reizi teksts - ne tā kā Latvijā. Baac... Jā, to viņš man bieži stāsta. Tur līdzilvēki esot arī daudz laipnāki, smaidīgāki. Par šiem trim vārdiem medicīnas jomā - ātri, laipni, profesionāli... Mums tiešām ir ar ko salīdzināt - esam daudz reizes bijuši bērnu slimnīcā Rīgā, kur uzņemšanā esam gaidījuši līdz pat 3-4 stundām. Sēdi ar attiecīgās krāsas aplīti un gaidi. Arī sēdējām un gaidījām, kad galva viņam bija pārsista. Un pirmais, ko tur pajautā, ir dokumenti gan bērnam, gan mammai un tad iedala attiecīgo krāsu uz gaidīšanu. Toreiz pat rentgenu galvai viņam neuztaisīja, tikai sašuva, jo, ja būtu kaut kas nopietnāks, būtu zaudējis samaņu, vemtu. Un daudz ar mums sīki nerunāja, uzrakstīja slēdzienu, uzrakstīja to, ko viņi ir izdarījuši un tad jau viss. Kas varētu būt, kas varētu notikt un, kā mums rīkoties - nē. Atceros, kā celim, kad bija trauma, uztaisīja rentgenu, paskatījās, ka lauzts nav - brauciet mājās. Es, zinot, dēla traumas, teicu - bet saišu plīsumu rentgenā neredz. Ārsts atbild - mums ārsts, kurš taisa sonogrāfiju pēc 17tiem vairs nestrādā. Tas nekas, ka sāpes ir milzīgas. Tad nu tālāk nākamais ceļš - privātklīnikas un specialisti, jo tur rindu nav, vai tās nav milzīgas un attieksme, profesionalitāte augstākajā līmenī, jo viņi zina, ka Tu par to maksā, ja nepatiks, nākamreiz aizies uz citu klīniku. Tieši tas pats stāsts par atrādīšanos ārstiem pēc šīs traumas. To mēs darījām Latvijā, jo Dānijā viņam ģimenes ārsts nav, nav arī vajadzības, jo tur viņš uzturas tikai dažus mēnešus gadā, bet pastāvīgi dzīvo un mācās Latvijā. Braucām pie laba traumatologa-ortopēda šeit Rīgā, maksājām naudu, lai arī bērniem medicīna Latvijā ir bezmaksas, vai ne? Gaidīt nevaram, gribam profesionālu attieksmi un aprūpi, tad attiecīgi maksājam. Nožēlojam? Noteikti nē, jo tad es zinu, ka nebūs nekādi zemūdens akmeņi un nebūs jāsatraucas, ka kāda neizdarības, vai neredzēšanas dēļ viņš nespēs sportot nākotnē, vai būs sabojāta veselība. Sūdzēšos par veselības sistēmu Latvijā? Mums ārstu un medicīnas darbinieku vienkārši nav, viņu trūkst, vai viņi strādā labprātāk privātajā sektorā un saņem daudz lielāku atalgojumu. Tas viss ir saprotams un zinām atbildes uz jautājumiem un to, kādēļ ir tā, vai citādāk. Trūkst vienkārši rīcības plāna tās sakārtošanai un mēs, ierindas cilvēki to paveikt nevaram. 

Tā nu mums neatliekamā palīdzība dēlam Dānijā ir izmaksājusi necik, arī visi izmeklējumi, ko viņam turp uz vietas veica, plus visas manipulācijas, nav izmaksājušas Dānijā necik. Tādēļ mums pieredze gan attieksmes, gan finanšu ziņā ir ļoti, ļoti  pozitīva. Protams, ja arī mums būtu bijis jāmaksā, maksātu un tālāk jau to sakārtotu ar apdrošināšanas kompāniju, jo, manuprāt, mūsdienās gan pieaugušajiem, gan bērniem vajadzētu būt apdrošinātiem, dzīvojot tik straujā laikmetā. Kādreiz ieekonomējot 40-50eiro nākas vēlāk šķirties no vairākiem simtiem, iepsejams, pat tūkstošiem.

foto: pexels.com

PirmoreizMamma PirmoreizMamma 26. Jul 16:19

Izlasīju arī Jūsu blogu!
Mūsu domas par pretīmnākšanu un attieksmi no lietuvas, salīdzinoši ar Rīgu bija tādi pati. Mums berns kliedza no bailēm , ka jāvadā no viena kabineta uz otru. Dakteri , protams pateica, ka šādā stāvoklī mēs pārbaudi izdarīt nevaram, TAČU, TĀ IR JĀIZDARA! mēs Jums piedāvajam bērnam iedot nelielu narkozi, lai viņš ir mierīgs un varam pārdaubīt. Es , protams, nebiju sajūsmā par narkozes vajadzību, taču, pārdaudīt vaajg, patiešām!
Mēs tikai pēc tam runājām, ka LAtvija visdrīzāk mums pateiktu - nomieriniet bērnu vai ejiet prom, jo mēs neko nevaram tādā stāvoklī izdarī. Skumji, bet fakts!