Kā runāt ar bērnu par kibermobingu un savaldīt savas emocijas?

Kā runāt ar bērnu par kibermobingu un savaldīt savas emocijas?

28. Mar 15:30 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

foto: pexels.com

Kā uzsākt ar bērnu sarunu par kibermobingu, kā noteikt – bērns ir kibermobinga upuris vai varmāka,  kā savaldīt emocijas, risinot kibermobinga situacijas? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kurus bērnu vecāki un pedagogi mobilo sakaru operatora BITE iniciatīvas “Iekod pirkstā!” ietvaros organizētajās diskusijās par kibermobingu jeb emocionālo pazemošanu internetā uzdod visbiežāk. Atbildot uz šiem jautājumiem, eksperti norāda, ka par upuri un varmāku var kļūt jebkurš bērns, galvenais ir ieklausīties viņā un saglabāt vēsu prātu. 

Šonedēļ šāda diskusija ar norisinājās Rīgas Hanzas vidusskolā. Tās ietvaros iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti – Latvijas Drošāka interneta centra (LDIC) vadītāja Maija Katkovska un psiholoģe Gunita Kleinberga stāstīja par raksturīgākajām kibermobinga izpausmes vietām, formām un sekām, tā dalībniekiem un viņu atbildību, kā risināt kibermobinga situācijas, tostarp – kur meklēt palīdzību u.tml.

“Kibermobings ir jauna pieredze ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem, kuri ne vienmēr zina, kā atpazīt šīs situācijas un kā tajās labāk rīkoties. Līdzšinējā pieredze liecina, ka sarunas ar ekspertiem iedrošina vecākus un pedagogus gan vairāk runāt ar bērniem par atbildīgu mobilo ierīču lietošanu ikdienā, gan arī aktīvi iesaistīties kibermobinga situāciju risināšanā ikdienā. Tā ir maza, taču ļoti nozīmīga iniciatīvas “Iekod pirkstā!” komandas uzvara, jo, lai mazinātu kibermobingu, svarīga ir visu pušu – kā bērnu, tā arī pieaugušo, tostarp atbildīgo institūciju – iesaiste un kvalitatīva sadarbība,” uzsver BITES sabiedrisko attiecību vadītāja Karīna Javtušenko.

Līdzīgi kā citās līdz šim šīs iniciatīvas ietvaros apmeklētajās skolās, arī Rīgas Hanzas vidusskolas audzēkņu vecāku un pedagogu vidū vislielāko interesi raisīja jautājums, kā labāk rīkoties, ja bērns ir kļuvis par kibermobinga upuri vai agresoru, tostarp – kā aizsākt sarunu par šīm situācijām, ņemot vērā, ka pusaudži pieaugušos savā privātajā telpā ielaiž nelabprāt.

Aktīva diskusija izvērtās arī par jautājumu, kā savaldīt savas emocijas, risinot kibermobinga situācijas, lai neizdarītu pārsteidzīgus soļus, piemēram, neuzrakstītu vai nepateiktu ko lieku agresoram. Tāpat vecāki un pedagogi vēlējās uzzināt, kā novērst situācijas, kad emocionālai vardarbībai tiek pakļauti bērni, kuri ziņo pa kibemobinga situācijām, ar kurām saskārušies paši vai viņu draugi, skolasbiedri.

G. Kleinberga norāda, ka bērni un pusaudži mēdz būt ļoti nežēlīgi viens pret otru, reizēm to pat īsti neapzinoties. Tāpēc pieaugušajiem ir būtiski veicināt bērnu uzticēšanos, tostarp radīt viņos pārliecību, ka ziņošana par nopietniem skolasbiedru pāridarījumiem – kā fiziskiem, tā emocionāliem – un vēršanās pēc palīdzības ir normāla rīcība.

“Ja bērns ir saskāries ar kādu problēmu, piemēram, kibermobingu, un vēlas par to pastāstīt, ir ļoti svarīgi viņu uzklausīt! Saskaroties ar nosodījumu vai vienaldzību, piemēram, tipisko frāzi “Beidz sūdzēties!”, pastāv ļoti liela iespējamība, ka turpmāk viņš par šādām situācijām ar vecākiem negribēs vai baidīsies runāt,” skaidro psiholoģe.

Bērnu apsaukāšanas novēršanā skolās nozīmīga loma ir pedagogiem. Viena no metodēm, ko iesaka praktizēt G. Kleinberga, ir tā dēvētās “slepenās tikšanās”. Proti, ja skolēns vēlas aprunāties ar pedagogu personīgi, viņš noliek skolotājam uz galda zīmīti ar savu vārdu. Pēcāk viņi individuāli vienojas par laiku un vietu, kur var brīvi, nevienam nezinot, izrunāties.

Ikdienā ir teju neiespējami noteikt, kuri bērni izvērš vai varētu izvērst kibermobingu. Par to neliecina ne viņu izskats, ne arī sekmes vai talanti. Tāpēc, skaidrojot, kurā brīdī uzrunāt bērnu un kā, psiholoģe vērš uzmanību uz četrām lietām.

Pirmkārt, vecākiem ir svarīgi iepazīt savas atvases, vērojot viņu tipisko ikdienas uzvedību, emocijas, attieksmi pret skolu, hobijiem u.tml. Tas ļauj ātrāk un vienkāršāk identificēt izmaiņas bērna uzvedībā, tostarp izmaiņas, kas var liecināt par kibermobingu, piemēram, vēlme pavadīt vairāk laika vientulībā, bieža raudāšana vai nevēlēšanās apmeklēt skolu.

Otrkārt, ja šķiet, ka kaut kas nav kārtībā, ir jāinicē saruna ar bērnu, aicinot viņu izstāstīt par notikušo. Vienlaikus ir jāatceras, ka bērnu nedrīkst vainot un kritizēt pat tad, ja viņš ir izdarījis kādu muļķību, piemēram, ir nosūtījis svešiniekam savu kailfoto, jo atbalsts problēmsituācijās ir svarīgāks par apkārtējo, tostarp vecāku, dusmām. Pieaugušā uzdevums ir uzklausīt, saprast un arī pateikties bērnam par to, ka viņš ir uzticējis savus pārdzīvojumus.

Treškārt, runājot ar bērnu, ir svarīgi pareizi formulēt jautājumus. Piemēram, gadījumos, kad jārunā ar bērnu, kurš izvērš pret kādu kibermobingu, ir jāsaprot, kāpēc viņš to dara. Tomēr jautājums “Kāpēc?” visbiežāk tiks uztverts kā uzbrukums, tāpēc saruna beigsies īsti nesākusies – ar atbildi “Nezinu!”. Šādā gadījumā labāk vaicāt: kāds bija mērķis, darot otram pāri, vai kas īsti notika. Šie jautājumi ļaus iegūt vairāk informācijas par notikušo.

Ceturtkārt, efektīvs veids, kā likt bērnam apzināties savas kļūdas, ir izskaidrot viņa rīcības sekas, izmantojot spilgtus piemērus. Viens no veidiem kā likt bērnam apzināties, ka viņš ir nodarījis otram kaut ko sliktu, ir arī atvainošanās cietušajam.  Lai arī bieži vien vecāki primāri raugās uz dažādiem aizliegumiem kā sekām, psiholoģe uzsver, ka tas nav efektīvākais veids. Šajā gadījumā atbildīgas rīcības skaidrošana, arī divdesmit reizes pēc kārtas, būs efektīvāka nekā aizliegums.

Ņemot vērā, ka kibermobinga mazināšanā ir būtiski iesaistīties katru dienu, iniciatīvas “Iekod pirkstā!” eksperti ir sagatavojuši “Kibermobinga baušļus” vecākiem un pedagogiem, kas jāņem vērā, lai mazinātu kibermobingu:

# Es izglītojos pats un stāstu bērnam par atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu!
# Es iesaistos, jo kibermobings nav tikai bērna problēma, kas jārisina viņam pašam!
# Es biežāk runāju ar bērnu par notiekošo viņa reālajā un virtuālajā dzīvē!
# Es uzskatu, ka kibermobingu var mazināt, darbojoties kopā – vecāki, pedagogi, jaunieši! 
# Es pavadu vairāk laika kopā ar bērnu!