Brāļu un māsu attiecības. Kā rīkoties strīdu gadījumā?

Brāļi un māsas ir liela vērtība, taču ne vienmēr ikdiena paiet bez strīdiem un ir piepildīta ar mīlestību. Ir tikai normāli, ka brāļu un māsu attiecības pavada ķīviņi un arī nesaskaņas, tāpēc konsultējāmies ar Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperti Ivetu Aunīti, kā vecākiem šādās situācijās rīkoties.

Neviena ģimene, kurā aug bērni, nav iztikusi bez strīdiem un konfliktiem, tāpēc situācijās, kad ģimenē aug vairāki bērni, vecāku uzdevums ir respektēt un mierīgi uztvert arī negatīvās emocijas, kas valda starp brāļiem un māsām. “Visiem vienmēr būt draudzīgiem un mīlestības pilniem ir ļoti augstas prasības,” teic Iveta Aunīte, piebilstot, ka tas ir tikai normāli, ja reizēm brālis un māsa var viens otru kaitināt vai sadusmot. Pēc speciālistes teiktā, izturoties pret to ar sapratni, attiecības brāļu un māsu starpā tiks tikai stiprinātas.

Viņasprāt, galvenais situācijās, ja nepastāv aizvainojuma, apsaukāšanās vai fiziskas ietekmēšanas, vecākiem neiejaukties un ļaut bērniem pašiem veidot attiecības un aizstāvēt savas robežas. Tāpat arī viņa uzsver, ka vecākiem būtu jāizvairās no tādām frāzēm kā “beidz sūdzēties”, “tieciet galā paši” u.tml.

Koncentrēties uz risinājumu

Situācijās, kad nepieciešama vecāku iesaistīšanās, svarīgi koncentrēties nevis uz problēmu, bet gan uz risinājumu. Iveta Aunīte: “Tam, kurš bijis vainīgais, veltam īsu, negatīvu uzmanību, viņu apstādinot ar vārdiem “stop”, “nedrīkst”, “pārtrauc”, lielāku uzmanību veltot bērnam, kurš konkrētajā situācijā bijis cietēja lomā, taču nepārspīlējot!” Gadījumos, kad emocijas ir ļoti nokaitētas, ieteicams bērnus uz 20 minūtēm nošķirt, lai viņi neatrastos vienā telpā, vai arī, ja atrodas vienā telpā, starp viņiem būtu distance, tā ļaujot nedaudz nomierināties.

Der gan atcerēties, ka tad, ja bērns dienas laikā piedzīvo ļoti daudz aizrādījumu par to, ka brālim vai māsai nodarījis pāri, viņa uzvedība nevis uzlabosies, bet gan kļūs tikai sliktāka, jo šis ir veids, kā bērns piesaista vecāku uzmanību. “Tāpēc ir jāpārslēdz shēma, lai viņš saņemtu uzmanību ar mums pieņemamas sadarbības vai rīcības palīdzību,” norāda Iveta Aunīte. Viņa arī uzsver, ka bērnam mācot atvainoties, ir jāsaprot, ka līdz aptuveni 9 gadu vecumam bērns atvainojas formāli, taču pozitīvais šajā momentā ir tas, ka bērns vismaz uz brīdi fokusē savu uzmanību uz nodarījumu un arī trenē uzņemties atbildību par savu rīcību.