Arī pirmklasniekiem vēl ir jāaug!

Runa būs nevis par intelektuālajām iemaņām un to, kā pie tām tikt, runa būs par pirmsskolas vecuma bērna psihes īpatnībām un par to, ko bērna psihe jau prot, un ko tikai vēl apgūs. Kā arī attiecīgi  - secinājumi.

Pirmais, kas noteikti mammām un tētiem jāatceras, tāpat arī vecmāmiņām un vectētiņiem: bērns nav mazs pieaugušais. Visu bērnību un pat jaunību cilvēks attīsta savas psihiskās funkcijas, kas nepieciešamas, lai izdzīvotu pieaugušo pasaulē. Bērns nepiedzimst ar šo funkciju komplektu un pieprasīt kaut ko bērnam ir vienkārši nevietā: viņam vē nav izveidojušās prasību izpildei nepieciešamo iemaņu smadzeņu daļas. Viss, ko bērns nevar izdarīt ir rādītājs, ka viņam vēl nav iemesta to darīt. Viņš tik tālu vēl nav izaudzis. Tikai jaundzimušais mācās emocionāli savstarpēji sadarboties ar mammu, ēst, klausīties utt., mazais skolnieks mācās pavisam ko citu, bet viss, ko viņš mācās ir tikpat nepieciešams.

Jūsu bērns jau prot koncentrēt uzmanību, bet ne tādā līmenī, kādā gribētos pieaugušajiem. Viņa uzmanība tiek pievērsta vispirms interesantiem, košiem, emocionāliem objektiem. Kad bērns koncentrējas, uzmanība tiek pievērsta kaut kam konkrētam ne vairāk kā 15 minūtes. Bet visbiežāk pirmklasnieks, tīri objektīvi, uzmanību noturēt spējīgs ir apmēram 10 minūtes, īpaši skolas gaitu sākumā, kad stress, ko rada apstākļu maiņa pats par sevi ir un kalpo tam, lai novērstu bērna uzmanību no mācību procesa.

Jūsu bērns jau prot iegaumēt. Pie tam, ne tikai dzejoļus, kuros viņam patīk notikumi vai ritms. Viņš spēj iegaumēt nelielus informācijas blokus, kas satur informāciju, uz kuru viņš pratis fokusēt tādā vai citādā veidā savu uzmanību. Informāciju daļēji viņš apgūst pateicoties emocionāli interesantiem objektiem, daļēji apgūst brīžos, kad viņa uzmanība ir koncentrēta. Atmiņa šajā laikā pakļaujas bērnam nepieciešamajos apjomos, tāpēc viegli tiek uztverta jauna informācija. Kaut kādā ziņā tā kalpo arī par bērna rotaļu elementu - ņemt un iemācīties no galvas tekstu, neiedziļinoties sīkumos. Atmiņa pamatā gan ir mehāniska.

Runājot par uztveres īpatnībām, jāpiemin, ka burtu un ciparu jaukšana pirmās klases laikā ir normāla parādība, bet ciparus 6 un 9 bērni mēdz jaukt līdz pat trešās klases beigām. Arī tas ir normāli. Bet šo jaukšanas perioda ilgumu var saīsināt, strādājot ar bērna diferenciālo uztveri. Varat kopā skatīties kartītes, bildītes, meklēt sīkas detaļas, spēlēt visiem zināmās spēles, kurās jāatrod atšķirības.

Plānošana kā tāda var nebūt līdz pirmajai klasei, jo bērnam nav attīstīta praktiski iekšējā reflekcija un pašapziņa. Pirmklasnieks rīkojas bez izpratnes par tālākajiem notikumiem.  Bet treniņu ceļā viņš, protams, iemācās iekšēji veidot plānus, ievērot tos un izveidot pat savu dienas kārtību.

Vārdu krājumam uz laiku, kad bērns uzsāk mācības pirmajā klasē, jābūt ap 3 tūkstošu vārdu lielam, bet gadās, ka ir mazāk vai vairāk. Kopumā, jebkuram bērnam tas ir pietiekami liels, lai pilnībā saprastu skolotāja prasības un uzdevumus.

Paškontrole bērnam jau ir, bet pieaugušā acīm tā izskatās kā paškontrole ir praktiski nulles līmenī. Bērns ir spējīgs nosēdēt uz vietas kaut kādu laiku, bet dažkārt viņam tas ir par grūtu. Tas notiek tā tāpēc, ka bērnam nav līdz galam attīstījušās galvas smadzeņu lielo pusložu pieres daivas. Paātrināt šo procesu nav iespējams, savukārt, rāt bērnu par to, ka viņš nevar nosēdēt mierā - ir bezjēdzīgi.

Jūsu bērnam ir nepieciešamās psihiskās dotības tam, lai viņš atrastos kolektīvā, kurā notiek mācības, bet ar to nepietiek, lai viņš demonstrētu pieauguša cilvēka uzvedību, tādēļ esiet pret bērnu uzmanīga, centieties viņu saprast - par lielu daļu "grēkiem", patiesībā, ir atbildīga bērna fizioloģiskā nespēja. Viņam vēl ir jāaug!

Māmiņu Klubs