Mājapmācība Latvijā un pasaulē

Mājapmācība Latvijā un pasaulē

21. Jan 2011, 11:36 Māmiņu klubs Māmiņu klubs

Priekšrocības, kas piemīt audzināšanai mājās, ir jāatdarina arī sabiedriskajā audzināšanā, un sabiedriskā audzināšana iegūst patiesu vērtību tikai tad, ja tā atdarina audzināšanu mājās» – ar šādu Johana-Heinriha Pestalocija tēzi marta beigās tika ievadīta konference Kristīgās vadības koledžā, klātesošos informējot un mudinot diskutēt par mājapmācību un tās nozīmi bērna izglītībā.

 

Mājapmācība pasaulē un Latvijā



Kristīgās vadības koledžas organizētajā konferencē tika akcentēts Latvijā gan vēl ne tik populārais, bet daudzām ģimenēm aktuālais izglītības veids - bērnu un jauniešu mājapmācība. Konferencē piedalījās un savā pieredzē dalījās Ieva Margeviča, Latvijas Universitātes docente, Nātans Millers (Nathan Miller) (ASV), Starptautiskās skolas pasniedzējs, Kristina Bardila (Christina Bardill) (Šveice), psiholoģijas maģistrs, Edgars Mažis, teoloģijas maģistrs, Āgenskalna baptisku draudzes mācītājs un Vita Žīgure, kas pārstāvēja Ģimenes skolu kustību Cēsu novadā.



Šobrīd Latvijā pastāv četri izglītības veidi: klātiene, neklātiene ar tās formu tālmācību, pašizglītība un izglītība ģimenē. Latvijas Republikas Izglītības likuma 8. pants nosaka, ka «Izglītības iestāde ir tiesīga īstenot izglītības programmu apguvi klātienes, kā arī neklātienes formā un Izglītības programmas saturu izglītojamais var apgūt pašizglītības formā. Novērtējumu par šādi apgūtu izglītības programmu var saņemt, nokārtojot eksāmenus izglītības iestādē, kura īsteno attiecīgo programmu».

 

Latvijā pastāvošo viedokli, ka mājapmācība paredzēta tika bērniem ar īpašām vajadzībām nopietni apstrīd citu valstu pieredze šajā izglītības veidā. Piemēram, šobrīd ASV apmēram divi līdz trīs procenti bērnu izglītojas tieši mājās. Mājapmācība ir populāra arī Francijā, kur vecāki var izvēlēties, kā bērns iegūst izglītību, arī Polijā ir salīdzinoši plašas izvēles iespējas. Taču dažādās Eiropas valstīs valda atšķirīga sistēma mājapmācībai, jo, piemēram, Vācija šāds izglītības modelis vispār neeksistē. Arī Latvijā izglītības sistēma nav mājapmācībai draudzīga, jo tā īstenojama tikai tādā gadījumā, ja bērnam ir ilgstošas veselības problēmas vai citi medicīniskas dabas traucējumi.



Taču ne vienmēr arī veseli bērni ir gatavi izglītoties skolā. «Ir ļoti daudz iemeslu kādēļ vecāki nevar bērnu vest uz skolu. Ir tik daudz bērnu, kam jau tuvojoties skolai sākās psihosomatiski traucējumi – vemšana, caureja», skaidro I. Margeviča, kura mājapmācībā strādājusi 11 gadus. «Skolu apmeklēt psiholoģiski ir grūti arī daudziem mazākumtautību bērniem», viņa piebilst. I. Margeviča akcentē, ka tā vietā, lai skola būtu radošuma un ierosmju vieta, draudzīga vide, tā ļoti bieži bērniem tikai nodara pāri, jo pedagogu attieksme, darba stils, izglītības sistēma bērnu salauž. «Man pašai ar skolu nav labākā pieredze, protams, iespējams man vienkārši nebija paveicies ar pedagogiem, taču man pašai personīgi audzināšana un izglītība ģimenē ir devusi daudz vairāk, kā grāmatas un pati skola.», skaidro I. Margeviča.


Nātans Millers, runājot gan par personisko, gan ASV pieredzi mājapmācībā klātesošos iepazīstināja ar pētījumu, kas veikts par mājapmācības izplatību un kvalitāti dažādos štatos. Galvenajos secinājums parādījās, ka izglītības līmenis publisko skolu skolēniem un tiem, kas zināšanas iegūst mājapmācība ir vienlīdz augsts, tāpat arī skolēnu procents, kas turpina izglītoties koledžās un universitātēs ir aptuveni vienāds.

Pedagoģijas attīstības tendences un to loma izglītībā

Mājapmācības nozīme šajā konference tiek izcelta tieši pedagoģijas attīstības tendenču griezumā, jo, kā uzsver I. Margeviča «21. gadsimta izaicinājumi pedagoģijā ir cilvēku mobilitāte, kultūru daudzveidība, dzīves kvalitāte, izglītības ilgtspējība un pieejamība, IKT attīstība un zināšanu apjoma pieaugums, kas tieši var radīt vajadzību pēc mājapmācības».



Īpaša nozīme mājapmācības kontekstā ir mobilitātei, kultūru daudzveidībai un dzīves kvalitātei. «Ja vecākiem darbs ir saistīts ar biežu vides maiņu, mājapmācība ir labs risinājums, jo šādā situācijā bērns var mācīties mājās pēc konkrētas programmas, atkrīt pielāgošanās dažādajām izglītības programmām un sistēmām. Šādā situācijā bērns tiek pasargāts arī no uztraukumiem un emocionālajiem pārdzīvojumiem saistībā ar nepārtrauktu kolektīva maiņu, iekļaušanos jaunā skolā un vidē», skaidro I. Margeviča. Savukārt saistībā ar dzīvs kvalitāti, mājapmācība bieži ir loģisks risinājums bērna ar īpašām vajadzībām nespējai iekļauties skolā. «Vecāki vienmēr ir tie, kas uzskata, ka par bērniem ar attīstības traucējumiem maksimāli ilgi jāapmeklē parastās skolas, bet, varbūt tomēr pats bērns justos labāk kopā ar sev līdzīgajiem? Kā viņš pats jūtās kolektīvā, skolā? Šajā situācijā parādās arī jautājums, kur ir tā robeža, kad bērni ar smagām slimībām, piemēram, šizofrēniju, tomēr sāk apdraudēt pārējos un arī, cik daudz skola var darīt, lai bērnam palīdzētu?» uzskata I. Margeviča.



Par un pret mājapmācību...



Vislielākā iesaiste mājapmācībā bijusi N. Milleram, jo ar šo izglītības veidu viņš ir saskāries jau 27 gadus, jo pats pamatizglītību ieguvis mājapmācības ceļā, kā arī strādājis ar bērniem, kas apgūst mājapmācību un šobrīd arī savus bērnus izglīto mājās. «Mājapmācība ir ideāls veids, kā atklāt un attīstīt bērna talantu, jo skolā katram bērnam nav iespējams veltīt tik daudz laika un uzmanības, lai varētu saprast bērna personību un strādāt ar vispiemērotākajām metodēm», uzskata N. Millers. Vēl kā plusus viņš min interešu izglītības iesaisti mācību procesā, kas īpaši svarīga mazākiem bērniem, kā arī dažādu sadzīves prasmju attīstīšanu (mājas uzkopšana, dārza darbi, rūpes par dzīvniekiem un cilvēkiem apkārt u. c.). Tā rezultātā veidojās arī izglītības sasaiste ar reālo dzīvi, iegūtās zināšanas vieglāk integrēt ikdienā. Kā īpašu personisko ieguvumu mājapmācībā N. Millers uzskata prasmi mācīties, ko viņš apguva tieši mājmācības ceļā, kā arī iespēju iemīlēt mācīšanos, jo mācoties ir izpratne par informāciju, arī mācīšanās un vielas apguves grafiks ir maināms un piemērojams bērna vajadzībām. Šāda ērta vide un mācību process sekmē interesi par mācīšanos. V. Žīgure papildina viņa teikto, uzsverot, ka mājapmācība dod bērnam spēju saskatīt dzīvi bez stereotipiem, ļauj vecākiem un pedagogiem būt filozofiem attieksmē pret dzīvi, attiecībām un bērnu, kā arī parādīt Dievatziņu par labo, skaisto, patieso, kā visa pamatu.



Protams, mājmācība var izvērsties arī negatīva, jo liela nozīme ir vecāku atdevei un izpratnei par to, kas bērnam ir vajadzīgs. «Ir vecāki, kas bērnus grib ierobežot no apkārtējās vides, pasargāt no nelabvēlīgām ietekmēm, tādēļ mājmācība nevis dod labumu, bet ierobežo bērnu, tā vēlmes un iespēju socializēties», uzsver I. Margeviča. «Ja vecāki ir normāli, neizdomā absurdu vidi, kopā ar bērnu apmeklē dažādus pasākumus, tiekas ar cilvēkiem, tad mājapmācība nekaitē bērna socializācijas spēju attīstībai. Dažkārt vecākiem trūkst zināšanu daudzos jautājumos un tas bērnam kaitē», viņa skaidro. Kristinai Bardillai ir līdzīgs uzskats, runājot par mājapmācības psiholoģiskajiem aspektiem. Arī N. Millers norāda, ka bērniem ir jātiekas ar cilvēkiem, taču skola nav vienīgais veids, jo ir taču radinieki, draugi un to bērni, kaimiņi. Viņš uzsver, ka mājapmācība nav izolētība no sabiedrības un kā mīnusus šai izglītības formai min iespējamo pārāk brīvo mācīšanas veidu, jo arī mājapmācībā nopietni jāstrādā, jābūt disciplīnai un nevar paļauties uz brīvu progresu, kā arī vecākiem ir jāsaprot, cik liels izaicinājums ir mājapmācība, jābūt drošiem un pārliecinātiem, jo īpaši, kad bērni jau ir sasnieguši pusaudžu vecumu. «Liela nozīme ir arī rutīnai – lai veicinātu bērnu spēju koncentrēties un neradītu lieku stresu, ir labi, ja mācības regulāri notiek pēc noteikta plāna», uzsver N. Millers.



Ģimeniskums kā vērtība



«Ideja par mājskološanu / Ģimenes skolu vairākumam vecāku rodas ne jau sekojot kādiem akadēmiski teorētiski un praktiski pārbaudītiem un pierādītiem pedagoģiskiem vai psiholoģiskiem priekšrakstiem, bet gan tā nāk kā garīga atklāsme, idejiska nepieciešamība,» uzsver V. Žīgure. Skaidrojot Ģimenes skolu kustības nozīmi, kas tiek īstenota Cēsu novadā, V. Žīgure nosauc galvenos iemeslus, kāpēc bērniem tiek dota iespēja pilnveidot savas zināšanas, prasmes un iemaņas ģimenes skolā: «Pirmkārt, tas nodrošina bērna nepārtrauktu saikni ar ikdienas dzīvi ģimenē, jo bērns nevis mācās dzīvot, bet dzīvo, gūstot zināšanas.» Kā otru svarīgu aspektu viņa min faktu, ka šādā apmācības ceļā bērns vienlīdz pilnīgi attīsta dažādas jomas: fizisko, sociālo, garīgo, emocionālo un intelektuālo. «Vēl liela nozīme ir tam, ka ģimenē iedzīvinātās tradīcijas un vērtības caurvij visu mācību procesu. Garīgās, morālās un materiālās vērtības ir sakārtotas atbilstošā hierarhijā un parādās tāda vērtība, kā garīgums», uzskata V. Žīgure. Viņa akcentē, ka «ģimenes skola ir kā jau esošo humānpedagoģisko skolu risinājumu loģisks turpinājums, kur galvenais ir Cilvēks, viņa būtība un sūtība uz šīs Zemes, viņa iedaba, kur ir ritms un harmonija, bet nav laika limita, kur ir dažādas patiesības bez stereotipu uzspiestā dzīves skatījuma, kur bez racionālā prāta attīsta arī jūtas un emocijas, intuīciju, radošo garu.»



Viedokļi dalās...



«Man šis seminārs ir interesants, jo varu salīdzināt savu pieredzi ar citu. Abiem maniem vecākajiem bērniem skola bija smaga pieredze, man ir pieredze, ka tā bērnus «aizvēra» un tagad ir grūtāk, jo vispār pazuda interese par skolu un mācībām. Īpaši grūti bija puikam, jo, kad klasē ir vairāk kā 20 bērni, nevar pielāgoties katra tempam, viņš nevarēja tikt līdzi un tas radīja grūtības», stāsta konferences dalībniece Kristīne.



Interesanti viedokļi parādās arī I. Margevičas veiktajā aptaujā, kurā tika iesaistīta studentu un universitātes profesoru auditorija, kurā piedalījās 45 studenti un pieci pasniedzēji. Aptaujā atklājās, ka tikai 10 skolēni mājapmācību vērtē pozitīvi, taču tikai trīs būtu gatavi šādu izglītības modeli īstenot saviem bērniem, savukārt tikai divi docētāji mājapmācību vērtē pozitīvi. «Nē, mājmācību es pilnībā neatzīstu, vecākiem nav pietiekamu zināšanu, lai mācītu savu bērnu», «Neuzskatu, ka Latvijā vajadzētu popularizēt mājmācību. Kā bērni pēc šīm mācībām tālāk mācīsies?», «Vecāki daudz labāk par skolotājiem var novērtēt sava bērna zināšanas. Stiprās un vājās puses», «Domāju, ka mācības mājās noris pozitīvā gaisotnē. Vecāki ņem vērā sava bērna garastāvokli, darba tempu, var nomainīt vienu aktivitāti ar citu, mācības notiek dabiskā vidē, ir pieejami daudz labāki resursi», ir viedokļi, kas parādās par un pret mājapmācību šajā auditorijā. Taču, kā uzsver I. Margeviča: «Ņemot vērā visus plusus un mīnusus demokrātiskā sabiedrībā katram vecākam ir jābūt iespējai izvēlēties savam bērnam pieņemamāko izglītības ieguves veidu. Šobrīd Latvijā gan vecākiem, gan pedagogiem trūkst informācijas par iespējām, kādas sniedz mājmācība.»

 

Izglītība un Kultūra