Skolēnu klubiņa blogs: "Mammu, es gribu uz skolu!"

Nu jau nedaudz mēnesis apkārt un varu teikt, ka beidzot, beidzot varu uzelpot! Nē, nu nav jau tā, ka es pildīju mājas darbus, teicu priekšā un staigāju nopakaļ, rādamās vai bakstīdama ar pirkstu! 

Meita šajā mēnesī ieuguvi no manis krietnu devu neatkarības, patstāvības, kuru ļauju viņai baudīt, jo redzu, ka viņai patiešām patīk! Nez, no kurienes viņai tas :)?!

Tagad, kad mēnesis ir pagājis, es jau saprotu aptuvenās skolas prasības, saprotu aptuveno kārtību,kā organizēt ikdienu, saprotu, cik meita ir gatava nest uz saviem pleciem, izturot skolas slodzi, mājas darbus un dažus pulciņus ārpus stundām. 

Pirmie uztraukumi klāt! Pārbīlis garantēts!

Mums ir atrunāta kārtība, kādā es viņu paņemu no skolas. Braucot no darba, zvanu, lai viņa sāk taisīties un iet ģērbties uz ģērbtuvi. Bet šajā nedēļā viss notika drusku citādāk un neatkarības sajūta beidzās ar izbīli no manas puses. Tātad meita zvana pēcpusdienā neilgi pirms man viņai jāzvana par došanos pakalļ un saka, ka viņai beidzas telefonam baterija. Es nepaspēju pateikt,lai lēnām iet ģērbties un tiekamies pie dežuranta, kad saruna pārtrūkst.

Labi, taisos uz skolu. Sarunāju ar dežurantu, ka varu uziet pie meitas uz klasi (šajā skolā bērni tiek pavadīti iekšā skolā un tad visu labu). Uzeju klasē, meitas tur nav. Meitenes saka, ka bija,bet vairs nav. Labi, nodomāju, ka aizgāja uz ģērbtuvi. Eju lejā. Tur priekšā A klases meitenes, Danielu nepazīst. Un es sāku uztraukties :D Jo kā cūcības likums- tajā dienā Danielas skolotāja mājās ar slimo dēliņu un nav ne jausmas,kas aizstāj skolotāju pagarinātajā dienasgrupā. Labi, eju atkal augšā uz klasi. Trim klasesbiedrenēm atliek uzzināt, ka kaut kas satraucošs notiek, sola meklēt manu meitu pa skolu. Sarunājam, ka iešu lejā pie dežuranta gaidīt. 

Eju pa trepēm lejā un... mana dāma jau gaida :) Kur viņa bija?! Ai, bija aizgājusi līdz bufetei, kaut kas sakārojies!Es sāku skaidrot, ka satraucos un meita lielām spīdošām acīm skaidro: "Mammīt, es domāju, ka Tu uztrauksies, ka nevari mani sazvanīt un tāpēc gāju ģērbties!" Man protams, aizkustinājums un rāšanās izgaist kā nebijusi, vien vienojamies, ka tomēr nākamās reizes es viņu tādās reizēs paņemšu pati no klases, jo skola nav nekāda mazā.

Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu 

Mājās mans rīts sākas pirms 6, bet Daniela ceļas aptuveni stundu vēlāk, saģērbjas, paēd brokastis, sataisām matus un dodamies uz tramvaju, kas ir visērtākais tansportlīdzeklis,kā nokļūt līdz skolai centrā. Lai gan stundas sākas tikai 9:00, esam izrēķinājušas, ka nokļūt skolā ir ērtāk tad, ja braucam stundu ātrāk, tādējādi iztiekot bez sastrēgumiem, bez bakstīšanās tramvajā, ar foršu parunāšanos, ar pastaigu bez steigas, kas arī nav mazsvarīgi dienas steidzīgajā ritmā.

Cikos jūs savus bērnus vedat uz skolu? Cik minūtes pirms stundu sākuma? Lai gan var šķist, ka tas ir agri- stundu ātrāk pirms stundām skolā, bet, pirmkārt, 70% vecāku apmēram šādi ved bērnus un,otrkārt, es domāju,ka tad bērns var nedaudz paspēlēties, palasīt žurnālu, grāmatu, pazīmēt, daudz vieglāk un ātrāk koncentrējas stundu darbam, nevis kā tikko izrauts no gultas-kā arī, starp citu, nav maza parādība :D 

Nu labi,vakaros ir "zināms" nogurums, kad galva pati uz spilvena slīkst, bet kārtīgi atpūšoties brīvdienās ikdiena šķiet kā nieks, ja blakus ir draugi un lieliski klasesbiedri!

pirmklasnieces mamma

Stāstiet, kā skolā iet jums!?