Ziedo no sirds, ne komatiņa dēļ

Ziedo tad, kad to tev liek sirds

Kas gan īsti ir ziedošana, tā ir palīdzības sniegšana kādam, kam tā ļoti nepieciešama. Es piedalos dažādos labdarības projektos jau vairāku gadu garumā un uzskatu, ka tas ir pareizi, ka mēs palīdzam citiem, neatkarīgi, kas ir šie cilvēki. Vienmēr būs arī tādi, ko mēs sauksim par “melnajām avīm”, bet tāpēc jau tā ir dzīve.

Ziedošanu nevajag uztvert kā pienākumu, vai kā komatiņu par laba darba izdarīšanu

Tā kā ziedojumu vākšanā piedalos arī pati personīgi, gribu piebilst, ka starp mums ir ļoti daudz labi cilvēki, kas piedomā pie tā, kam un ko ziedot, kā to pasniegt, bet ir arī tādi cilvēki, kas atnes vecas, netīras un pat saplēstas lietas un ieliek ziedojumu kastē, tāpēc nevajag uztvert personīgi paziņojumu par lūgumu ziedot jaunas lietas. Tikai tas cilvēks, kas pēc tam šķiro ziedojumu kastes var pastāstīt kāda ir sajūta, kad tu izcel netīras un saplēstas mantas. Pavisam godīgi, ir sajūta, ka kāds ir iespļāvis tev sirdī.
Arī es pati ļoti šķiroju, kam ziedot un kādam nolūkam, jo ir dažādi cilvēki un man personīgi ir nācies saskarties ar cilvēku, kas mēģināja iedzīvoties uz sava bērna slimību (bērnam bija vēzis). Bet te gribās teikt, ka es neesmu bijusi tās mammas ādā un paldies par to Dieviņam, iespējams, ka tas ko viņa darīja, bija iespēja sākt dzīvi no nulles punkta, lai pēc tam nodrošinātu dzīvi bērnam.
Brīdī, kad esat gatavi ziedot un ne tāpēc, ka bērnu drēbītes nav kur likt, bet tāpēc ka tā liek Jūsu iekšējās sajūtas, paskatieties apkārt, iespējams, tepat blakus ir kāda ģimene, kam iet grūti, bet viņi nevienam palīdzību neprasa, varbūt tādu ģimeni zina draugi, vai radinieki un tad nebūs rūgtuma sajūtas par to, ka Jūs gribējāt labu, bet pretī ieraudzījāt alkoholiķu ģimeni. Mēs šo problēmu risinām vienkārši, apģērbjam pašu bērniņu, neko tādiem vecākiem nedodot.

Kad palīdzība tiek uztverta kā pašsaprotama lieta
Visi noteikti ir redzējuši sižetu par daudzbērnu ģimeni no Krustpils novada. Te nu es būšu skarba, jo brīžos, kad ziedojumus prasa daudzbērnu ģimene un es redzu, ka bariņš bērnu sēž pie sienas ar noplēstām tapetēm vai netīrā istabā, man gribas jautāt, vai šādās ģimenēs nav roku, vai tas ir vienkārši slinkums. Gandrīz katrā novadā piedāvā ģimenēm zemes gabaliņus, kurus var apstrādāt un izaudzēt vismaz pašu nepieciešamāko, bet vai ir daudz tādas ģimenes, kas to dara.
MUMS PIENĀKĀS, pašvaldībai un sociālajam dienestam ir pienākums. Un tā arī sanāk. Tās ģimenes, kas cīnās pašas un pēkšņi notiek, neparedzētais uz pabalstu nevar pretendēt, bet ģimenes, kur vecāki nevēlās neko darīt, sēž uz pašvaldības pabalstiem un dažādiem ziedojumiem.
Pazīstu kādu ģimeni, kur vīrs nav strādājis nevienu dienu, bet ģimenē aug divi bērni. Kādu brīdi atpakaļ viņi uzrunāja mūsu valsts prezidentu, solījās, ka varētu uzlabot demogrāfisko stāvokli un dzemdēt katru gadu pa vienam bērnam, ja par to pienācīgi maksātu. Teiksiet smieklīgi, piekrītu, smieklīgi, bet tā notiek un es domāju, ka tas nav, vienīgais tāds gadījums. Protams, pēc tam pie viņiem paciemojās sociālais dienests un norādīja uz nepieciešamību sākt strādāt.

Arī mēs pirms vest ziedojumu vispirms apsekojam ģimeni, lai redzētu, kas ir nepieciešams un tikai tad sākam gatavot mantas, vai apģērbu. Tas ir saistīts tieši ar to pašu, ko minēju. Palīdzēt vajag tieši tiem, kam palīdzība ir nepieciešama, bet nevis cilvēkiem, kas uzskata, ka visiem viņiem kaut kas ir jādod, jo viņi negrib strādāt.

Ziemassvētki ir laiks, kad klusībā mēs katrs gaidām brīnumu. Un brīnumu, mīļās mammas, Jūs varat radīt pašas. Iespējams, kopā ar savu mazuli sagatavot dāvaniņu kādam bērniņam no kaimiņu mājas, vai izrotāt egles zaru kādam vientuļam kaimiņam. Var uzrakstīt apsveikumu un kopā ar bērniņu to nosūtīt uz kādu no pansionātiem. Tieši tā būs labdarība ar pievienoto vērtību. Jūs palīdzēsiet citiem un ieaudzināsiet savā bērnā labestību un cilvēku mīlestību.