Viens otram

Ar Marko tēti pirmo reizi satikāmies 2014. gada 16. septembrī. Kā nu gan varētu aizmirst šo datumu, ja tas iegravēts vīna pudeles korķī, ko tovakar iztukšojām. Laikam bija nojauta, ka Viņš būs īstais, un korķis netika izmests.

Kā nonācām līdz randiņam? Iepazināmies un sākām saraksti tolaik populārajā draugiem.lv portālā. Laikam jau es biju tā, kas uzprasījās uz saraksti, pēc tam, kad savu draugu kopbildē ieraudzīju Viņu. Visus pazinu, bet tikai ne Viņu. Beigu beigās izrādījās, ka abiem tik daudz kopīgu draugu, bet viens otru nebijām iepazinuši agrāk, jo Viņš bija pāris gadus padzīvojis ārzemēs. Turklāt mūsu vecāki dzīvo blakus ciematos. Šobrīd tā ir liela priekšrocība, jo Marko savas omītes var apciemot vienā braucienā.

Ko tu daudz ar tām sarakstēm. Ātri vien norunājām randiņu, iepazināmies un ieskatījāmies viens otrā. Katru nedēļas nogali sākām aizvadīt kopā, apmeklējām kino, kopā gatavojām, padejojām klubiņā. Un tā arī sadejojāmies, ka drīz vien Gatis pārcēlās pie manis. Samīlējušies līdz ausīm. Kas man Viņā tik ļoti patika? Strādīgums, atlētiskais augums, ēst gatavošanas prasmes un skaistās vaigu bedrītes. Atceros, kā tolaik uzrakstīju arī nelielu rakstiņu žurnālam SHAPE, par to, kā pirmo reizi ar vīrieti jūtos tik brīvi un patiesi.

Sakritība, bet šī gada Valentīndiena mums bija jāpavada šķirti, kā arī pirmo reizi ar dēliņu esam uz veselu mēnesi palikuši mājās divatā. Ar visu tiekam galā, taču ļoti pietrūkst tēta un sirdsdrauga. Ilgojamies un skaitām dienas. Ar visu jau tiekam galā, bet vienkārši pietrūkst Viņa blakus.

Kas mūs joprojām vieno? Protams ne tikai mīlestība vienam pret otru un dēliņu, bet arī grūtības, kurām kopā esam izgājuši cauri. Ar Marko man bija otrā grūtniecība. Pirmā iestājās, kad kopā ar draugu biju nodzīvojusi mazāk kā gadu, taču tā bija neveiksmīga. Vēl viens faktors, kas padarīja mūsu draudzību spēcīgāku. Viņš neaizbēga, bet bija blakus, kad sirds tik ļoti sašņaudzās.

Katrai tik spēcīgu vīrieti un lielisku tēti!