Vēstule vīram...

Sarunāties pēc kopā pavadītiem pilniem četriem gadiem mēs vairs neprotam, vairs nespējam. Tā dzīvot tiešām kopā vairs nav iespējams, iespējamie risinājumi – šķiršanās, dzīvošana zem viena jumta, bet katram savā stāvā, vai meklēt iespējas to visu uzlabot? Nezinu, kā ir pareizi, vienmēr esmu pagriezusi muguru un aizgājusi, kā bija pareizi? Īsti nezinu, vai pareizi bija dzīvot kopā ar cilvēku, kurš azartspēles lika augstāk par piena paku bērnam? Vai bija pareizi palikt kopā ar cilvēku, kurš sit sievieti, emocionāli pazemo mazu bērnu, jo redziet tas nav viņa miesīgs dēls un, lai vai kādas zelta ķēdes viņam kārtu kaklā, viņš tāds nekad nebūs.  

Vai bija pareizi palikt kopā ar cilvēku, kurš ērti „sūca aliņu” pie TV, kamēr es strādāju no rīta līdz vakaram, lai samaksātu visus rēķinus, pabarotu ģimeni.  Kuru katru otro nedēļu pēc nedēļas nogalē „brīvsolī pavadītām” trīs dienām gaidīju, satraucos... Vai tā man bija jādzīvo, lai tikai saglabātu attiecības, ģimeni, bērniem tēvu, jo tad manas dzīves laikā man būtu bijis tikai viens vīrietis, ne tie n-tie „j...” kā Tu viņus dēvē.

Tad, kad uzsākām kopdzīvi, Tevi netraucēja MANI bērni, Tev tad nebija jāskaita, cik daudz no Tevis nopirktās pārtikas noēd viņi, cik Tu, cik es, vai, cik no manis nopirktās pārtikas noēd Tu... Tu par viņiem tiki informēts jau pirmajā randiņā un, ja tam nebiji gatavs, droši varēji to pateikt uzreiz, nevis tagad man met acīs pie katra skaļāka vārda, pie katra strīda. Man sākumā ar Tevi nebija „rozā brilles”, tās pat ļoti negaidīju, jo pieļauju, ka varbūt tuvu 30 šīs „brilles” sen jau ir nokritušas, bet varbūt tomēr tas bija pirmais signāls, ka nebūs??? Ko es gaidīju un, kādēļ šīs attiecības turpināju? Tu man šķiti savādāks, kā citi – pirmo reiz manā dzīvē man bija vīrietis jaunāks, spēcīgs, liela auguma, šķita, ka tieši Tu spēsi mani pasargāt, par mani un maniem bērniem rūpēties, ka beidzot es varēšu nedaudz „atslābt”, nevis dzīvot no algas līdz algai un, jā, Tu biji pirmais, kurš patiki maniem vecākiem.

Jā, plusiņš Tavā labā bija arī dzīvesvieta, ka nedzīvoji pie brāļa, drauga, vai vecākiem, jo mēs tobrīd dzīvojām vienistabas dzīvoklī pie tēta, nevis skaistā dzīvoklī Rīgas Centrā ar kamīnu, bet ar „aliņu sūcēju” un dīkdieni pie sāniem. To visu es pametu iesākoties Jaunam gadam un tā bija mana apņemšanās, nekas, ka sākumā būs grūti, nebūs jau pirmā reize, kad pāršķiru jaunu lapu savā dzīvesgrāmatā... Necerēju, ka Tevi sastapšu tik ātri un mēgināšu savu laimi ar Tevi jau tik drīz, bet pa lielam – Kas neriskē, tas nedzer šampanieti, vai ne? Pēc šiem pirmajiem randiņiem viss šķita skaisti, likās, ka šoreiz tomēr būs savādāk, bija izveidojies tāds interesants Tav tēls, ideāls, kurš ar katru mēnesi, gadu vienkārši izgaisa. Kādēļ? Man jau neviens neesot labs?  Varbūt nav tādu ideālu ģimeņu, vai attiecību vispār? Varbūt tās visas foto ar sirsniņām, šampanieša glāzēm, rožu klepjiem ir tāds stulbums?

Jā, Tu mani nesit, jā Tu strādā, Tu azartspēles nespēlē, jā... tās izdzīvotās situācijas mums nav, bet nav arī tā, ka mājās es nāktu ar prieku, ir pienācis arī dzīvē posms, kad mājās braukt es negribu, es negribu tos strīdus, es negribu klausīties to, ka tik daudz naudas nav, lai uzstādītu centrālo apkuri, tik daudz naudas nav, lai pagalmu savestu kārtībā, tik daudz naudas nav tam un tam... Tu maksājot par mājas kredītu, par manu mašīnu.

Tā Tu visiem stāsti, cik labs un gādīgs esi, bet zini, par manu mašīnu maksā tikai tādēļ, ka es samaksāju pirmo iemaksu mājai, ka es samaksāju par visiem dokumentiem, bet pārdevu visu, kas man bija, tas bija situācijas risinājums un par to Tu teici, ka paņemsi kredītā man mašīnu. Es sežu mājās un nagus vīlēju? Es arī, vīrs mīļais, strādāju, arī man ir maksājumi – elektrība, internets, TV, dzerāmā ūdens filtri, ģimenes apdrošināšana, degviela, jo nu Tu tagad dzīvo dažus km no darba, bet es – pārdesmit km no darba, es lielākoties pērku ēst, jā es nopirku mājai jaunu kamīnu, es nopirku jaunu veļas mašīnu, iekārtoju mums virtuvi, lai nav jādzīvo „ārprātā” un nu nopirku arī jaunu sekciju, kuru neviens mums neuzdāvināja.

Tu saki, ka bez tā visa var iztikt un Tev tas netraucē, ka problēmas ir tikai man un, ja man vajag, tad pērc un domā pati. Vecīt, ir par traku. Vai vainīgas šīs nekad nebijušās rozā brilles? Varbūt, varbūt vienkārši neesam īstie puzles gabaliņi, tā taču mēdz būt un, vai tiešām māja, bērns ir iemesls, lai saturētu kopā laulību un ģimeni? Laulību, kuru Tu pat izrādās neesi vēlējies, lai arī kopīgi par to nolēmām, tagad izrādās arī māju Tev „nafig” neesot vajadzējis, to vēlējusies es, jo, lai būtu, kur savu „varzu” savietot... Jo Tev vienam bija ok arī divistabu īrētā dzīvoklī, tur pietika laiks un vieta visam, tam, pie kā biji pieradis dzīvot bez mums – draugi, draudzenes, tusiņi un daudz kas cits, kas „uzpeldēja” šo četru gadu laikā. Tu ļoti vēlējies bērnu, teici, ka tad būs īsta ģimene, tad nebūs piedzeršanās brīvdienās līdz nemaņai, tad būšot vairāk laika kopā, būšot lielāks prieks.

Ja bērnu es Tev nedzemdēšu, tad mums pa ceļam nav. Ok, par vēl vienu bērnu iepriekš nebiju domājusi un šķita, ka divi ir mans limits, bet nu labi, ja jau cilvēks vēlas un īstenībā loģiski, ka vīrietis varētu kaut kad gribēt savu bērnu, lai jau iet. Un kas tad no tā ir tagad? Ir bērns, ir māja, bet nav ne mīlestības, ne saskaņas, ne cieņas vienam pret otru, nav arī kopīgu mērķu, kopīgu uzdevumu, kas būtu jāpaveic. Krīze, atslābums, intereses zudums? Nezinu, esmu piekususi un vienīgais, ko zinu, tā turpināt es nevēlos.

Varbūt mana izpratne par ģimeni, nākotni ir pavisam savādāka, neloģiska, stulba, blonda, iespējams, bet es vēlētos blakām cilvēku, kurš redz kopīgu nākotni tadās pašās krāsās, tādā pašā vietā, ar tādiem pašiem cilvekiem, kā es. Nu nevar sapņot par ko kopīgu, ja viens vēlas nepārstrādāties, brīvdienās pirti, draugus, relaksu līdz „grīdai”, rītus līdz pēdējam noguļot, lai jau otrs ceļas, skrien, dara, viņai tā jādara, jo ir vēl divas liekās mutes, ne tikai kopīgais bērns... Lai jau tie griesti ir šķībi, man tas netraucē, tas ir tāds „čakars”, tur tādu naudu vajag un mums tik daudz pašlaik nav... Tev arī nepieliktās grīdu līstes netraucē, bet man gan, skatoties uz tām katru dienu, dusma par to aug augumā.

Tagad, kad Tev atvaļinājums vairāk kā 2 mēnešus, es nevaru normāli noskatīties, kā Tu līdz pusdienlaikam guli, bet es katru rītu mostos agri, ka atbraucot no darba man ir jāspēj vēl nomazgāt netīrie trauki, bet tikmēr Tu staigā aiz stūra uzpītēt, pļāpāt ar draugiem pa telefonu... Un tieši tas mani kaitina, jā, „zāģēju” par to katru dienu, nu un, nevaru es savādāk un redzot, dzirdot to visu katru dienu es tiešām vakarā par seksu ar Tevi pat domāt nespēju...

Man šis process NAV TĀ - ieliec, izņem un viss – apmierināts. Un darīt to tikai tādēļ, ka Tev gribās, es nevaru.  Piedod, es tā nevaru un zinu, ka situācija ir jārisina, jo dzīvot ar katru dienu šādi ir arvien mokošāk, bet nodzīvot savu mūžu tā es nevēlos...

Tava sieva