09.05 18:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 7
Ir sācies augusts un jau pēc divām nedēļām man atkal būs jāuzsāk darba gaitas.
Laiks tiešām skrien nežēlīgi ātri. Un lai arī pirmā doma ir- beidzot atpūta no bērniem,ikdienas un galvas izvēdināšana.Tomēr domāju ,ka viegli nebūs ,jo Denīzei būs tikai gads un trīs mēneši.
Lielākā problēma par to,kas pieskatīs Denīzi ir atrisināta. Vīramāte brauks pie mums 200km un dzīvos,līdz pienāks decembris un Denīze varēs mēģināt doties uz dārziņu.
Plus šajā visā ir ,ka nebūs jāmaksā lielās naudas auklei, bērnu piesktīs savs cilvēks ,nebūs jāstraucas par ēšanu,ārā iešanu un visām citām ikdienas lietām,jo vecmāmiņa ar to noteikti tiks galā.
Mīnus- patraucēta ģimenes dzīve.Lai vai kā tomēr nekāds lielais prieks ikdienu pavadīt ar vecākiem ilgstoši nav ne man ,ne vīram.Uzreiz kaut kāda citāda attieksme, izjūtas un izturēšanās savā starpā.
Pirmā nedēļa būs tāds kā neliels atspēriens,lai sarastu Denīze ar vecmāmiņu. Jo kā jau visi zin, skola sākas septembrī,bet man jāatsāk darba gaitas jau augusta pirmajā nedēļā. Šīs dienas būšu tikai prom pirmo dienas daļu,kad Denīze ir vismierīgākā, dodas ārā un guļ pusdienlaiku.
Satraucos vairāk par to,ka vēl jo projām viņa ir krūtsbērns. Viņa ar vīrammāti nav pavadījusi nevienu dienu divatā, un arī ikdienā viņas diezgan maz tiekas.
Kā jūsu mazie pierada pie tā ,ka jūs sākāt strādāt?Kā saorganizējāt dienu,lai paspētu vakaros veltīt laiku bērniem ne tikai vakariņu taisīšanai, mājas tīrīšanai?
Lai arī vienreiz jau tam izgāju cauri- bet tad man bija tikai viens bērns ,un Adrians bija vecāks un manuprāt patstāvīgāks!
Paldies ,ka dalījies pieredzē. Prieks ,ka jums tik veiksmīgs stāsts.
Man gan pagaidām mājdārziņš vai aukle ārpus mājas nederētu,jo esmu par slinku- lai no rīta 7:00 modinātu, vestu ,ģērbtu ....😀 jo man 7:45 jābūt darbā. d
Tāpēc jau sākumā izlēmu kamēr nepienāks rinda uz dārziņu ,tikmēr vai nu omīte vai aukle. Bet tikai mūsu mājās,lai netraumētu bērnu ,jo uzskatu ,ka tik mazu tomēr vēl īsti nevajag vest kaut kur .
Par komunikāciju- tā mums nav problēma,jo ir brālis. Un kaimiņos ir vienaudze un viņas regulāri ārā kopā spēlējās.
Vispār jau ļoti daudzi saka ka maziem vieglāk pierast pie dārziņa vai auklēm nekā trīsgadniekiem.Jo tad jau personība izvaidojusies un protesti sākas😃
Man tieši otrādi- es gribētu lai viņa pievēršas bērnam.Jo uzskatu ,ka spēlēties un darboties un doties ārā ir svarīgāk,nekā pucēt māju, taisīt ēst un vēl gludināt veļu. Tādus darbus viņai ļoti patīk darīt,jo viņai visam jābūt perfekti- bet man mājās vienmēr radošais haoss😀.kad pieskatīja Adrianu slimības laikā ,mums jau bija ar šito problēma- māja spīd un laistās, neko nekur n evar atrast,bet bērns nogarlaikojies,jo viņam neviens īsti nepievēršas. Pamazām jau viņa tika pārmācīta,ka ar bērniem ir jāspēlējas arī ,jo viņiem vajag uzmanību,bert nu redzēs kā mums klāsiess.
ne vienmēr būs vakariņas! un te ir vairāki aspekti - mamma nav SAVĀ virtuvē, viņa varbūt nepārzina ģimenes ēšanas paradumus, ko katrs neēd.
mamma27
iesaku vispirms izrunāt ar mammu visu to kas un kā.
kad es atgriezos darbā, tad man rīta puse bija brīva, kad ņēmos ar meitu, bet darbs bija līdz 6iem vakarā. tā kā jau biju pārgurusi, tad tikai dusmu sita fakts, ka man vēl ir vakariņas jātaisa, ja oma sēž mājās. vairākas reizes "caur puķēm" par to teicu skaļus komentārus. es jau neprasu tur ceptas karbonādes un zupas ar filadelfijas sieru 😃 pati jau arī ēda šīs vakariņas. teikšu godīgi, viegli nebija. nepavisam! rezultāts bija tāds, ka no darba pārvilkos, taisīju vakariņas, vēders rūc. un tad vakariņas nereti bija ātrākais 7os, parasti pat vēl vēlāk.bet jau 8os sākas klusais laiks mūsmājās!
tāpēc noteikti izrunājat, ko gaidat no viņas puses, ko negaidat.
pie mums dzīvo mana mamma, bet vienalga nav viegli. katrai tomēr ir savs raksturs, uzskati. sākumā man bija ļoti grūti, jo man virtuvē tomēr ir sava kārtība, bet pēkšņi nekas nebija, kur vajag 😃 mums vienīgi ir labi, ka omīte dzīvo otrā istabā, vakarā skatās tv un mēs esam trijatā. un vēl labi, ka omīte brīvdienās brauca uz mājām.
Kad Adrianam bija 1,6 pie mums dzīvoja mans tētis. Sākumā bija ok,bet tad jau arī tos trūkumus izjutām. Bet nu tas bija MANS tētis. es varēju pateikt visu ko un kā gribu,ar vīra māti tomēr ir nedaudz savādāk.Lai vai kā nevaru būt tik tieša pret viņu kā pret saviem vecākiem.
bet jā, finansiālā ziņā tas ir ļoti liels plus.
mūsmājās mazo arī auklē vecmāmiņa, kas pa nedēļu dzīvo pie mums. tam ir arī savi plusi, jo varam izskriet vakarā, ja kaut kur vajag - kaut vai paēst divatā vakariņas. arī nauda ietaupās, jo krietni mazāk jāmaksā nekā auklei.
mīnusi jau arī ir, protams, kur ta bez tiem. mēs tagad skaitas nedēļas, ka drīz oma arī tiks brīvībā un mēs arī, jo mazā sāks iet uz bērnudārzu. bet mīnuss arī ir tas, ka vairs nevarēsim vakarā kaut vai uz teātri aiziet.