Vasaras blogere CETURTDIENĀS: Četras dienas īstas atpūtas

Lai patiesi atpūstos, īstenībā jau nemaz nevajag braukt uz ārzemēm un tērēt miljonus, vienkārši vajadzīga spēja atslēgties no saviem ikdienas darbiem.

Es to līdz šim nemācēju. Gluži kā narkomāns ar trīcošām rokām pat savās brīvdienās pārbaudīju darba e-pastus un sekoju līdzi tam, kas notiek, bet tagad, mainot darba vietas, nolēmu, ka nepieciešams nedaudz atpūsties tā pa īstam izbaudīt laiku kopā ar bērnu. Un, šķiet, tas ir izdevies. Vismaz šīs četras dienas jūtos patiesi laimīga. Es vairs nepārbaudu darba e-pastu (vienkārši tādēļ, ka tas ir atslēgts), man vairs nav jāseko līdzi padoto veikumam, jo šīs četras dienas man tādu vienkārši vairs nav. Es varu izbaudīt sauli un laiku ar dēlu. Ziniet, mīļās, tas ir kaut kas fantastisks!

Līdz šim es tādu ekstru nebiju izbaudījusi, jo visu laiku līdz bērna piedzimšanai un arī 1,5 gadu, ko mājās pavadīju ar Robīti, strādāju. Katru reizi, izejot pastaigā, prātā man šaudījās paveicamo darbu saraksts un es stresoju par to, ka nepieciešams kaut ko izdarīt darba vajadzībām, tādēļ pastaigai jābūt pēc iespējas īsākai. Atzīsiet taču, ka tā nav nekāda dzīve!

Šīs četras dienas ar dēlu mēs patiesi izbaudām – mēs dodamies izbraucienos ar velosipēdu, dzīvojamies pa Mežaparka bērnu laukumiņu, gatavojam garšīgas lietas un dauzāmies. Kaut ko tādu es nekad vēl nebiju piedzīvojusi, kur nu vēl izjutusi šīs īpašās sajūtas, ka esi patiesi laimīgs. Es varu sevi pilnībā veltīt bērnam nevis katru reizi, kad viņš prasa uzmanību, teikt, lai pagaida, jo mammītei vajag pastrādāt.

Esmu pārliecināta, ka rīt Robertu būs grūtāk pārliecināt doties uz bērnudārzu, jo mājās taču ir tik forši, taču domājams, ka draugu atkalsatikšana sagādās tik lielu prieku, ka neatliks laika bēdāties par to, ka atkal no rītiem agrāk jāceļas.

Arī mani rīt sagaida savādāka diena – pirmā darba diena. Gluži kā pirmais septembris svešā skolā, vienā klasē ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem.