Vai precētas sievietes statusam mūsdienās ir nozīme?

Cik gan ierasti ir dzirdēt citu izbrīnītos jautājumus, ja pasākumā esi ieradusies bez pavadoņa, vai arī saņēmusi drosmi izšķirties no vīra, jo tā taču darīt nav pareizi. Par to, kāpēc sievietēm arī mūsdienās jāizjūt šāds sabiedrības spiediens, skaidro ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Sabiedrībā jau samērā sen ir iesakņojies uzskats, ka katram ir jāatrod sava otrā pusīte un dzīve bez vīrieša nav pilnvērtīga. “Pastāv uzskats, ka sievietei ir jāsaņem drošības garants, kuru var sniegt tikai vīrietis, kas nozīmē, ka viņai būs kāds, kurš rūpēsies par viņu un bērniem, kamēr pati sieviete pildīs klasiskos ikdienas mājas pienākumus,” situāciju ieskicē Aina Poiša. Psihoterapeite norāda, ka tagad šāds modelis vairs nedarbojas, jo sieviete ir izglītota, viņa strādā un ir kļuvusi daudz pašpietiekamāka, savukārt prasības pret vīrieti kļuvušas daudz augstākas. Aina Poiša: “Mūsdienās sieviete grib kvalitāti un viņai vairs nav svarīgi tas, vai sabiedrībai ir labi.” Tiesa, tajā paša laikā, ja sievietei nav partnera, viņai aizvien no malas ir jāsajūt apkārtējo spiediens.

To apliecina arī trīs bērnu mamma Diāna, kura no sava vīra izšķīrusies jau pirms vairākiem gadiem, norādot, ka nereti izjutusi to, ka viņas vērtība tiek noteikta pēc tā, vai blakus atrodas partneris. “Es to izjutu, jo pirmais jautājums vienmēr bija, kur ir mans vīrs? Savukārt no citiem parasti saņēmu jautājumus, vai esmu viena, lai gan nekad dzīvē neesmu bijusi viena,” savā pieredzē dalās Diāna, stāstot, ka tas, ka viņa nedzīvo ar kādu kopā, vēl nenozīmē, ka viņa ir viena.

Ģimenes psihoterapeite Aina Poiša stāsta, ka brīdī, kad sievietes kļūst stiprākas, viņas arī daudz labāk turās pretī citu spiedienam, skatoties uz savu dzīvi, vienlaikus nenoliedzot vīrieša klātbūtni vai arī tēta loma. Tā vietā sieviete sekmīgi meklē modeli, kurā viņa būtu ieguvējs kā cilvēks. “Ja ir partnerattiecības, kas sievieti apmierina, ir ļoti labi, bet, ja ir radīti kopīgi bērni un viņa šajā vīrietī saskata labu tēti, sadzīves jautājumi jau jārisina sadzīviskā līmenī tā, lai tas apmierinātu abus,” uzsver psihoterapeite. Viņa atzīst, ka reizēm tas ir ceļš uz autonomiju, kas mūsdienās ir daudz izteiktāka nekā saplūšana.

Ir labi, ka spējam būt arī naivi un dzīvot arī ilūzijās. “Ja tas tā nebūtu, mēs būtu ļoti pragmatiski un visu vērtētu,” uzskata A. Poiša. Viņasprāt, vērtējums nāk ar gadiem, kad ir uzkrāta sava pieredze, bet eiforiskais mirklis, kad ļoti gribās sapņot, ka būsi īpaša, blakus būs īpašs vīrietis un īpaši bērni, ir tas magnētisms, kas cilvēkus saved kopā un mudina parakstīties uz risku, jo nezinām, ar ko viss beigsies.