Vai ar mūža ieslodzījumu var izpirkt savu vainu......

Bērniņa ienākšana ģimenē ir laimīgākais brīdis sievietes mūžā. Parasti šo notikumu mēs ar saviļņojumu gaidam deviņus mēnešus un nu brīnums ir noticis. 

Bet vai tā ir vienmēr: Vecāki sit līdz nāvei bērnus, tos kropļo, izvaro. Es daudz esmu domājusi, kas notiek šo colvēku galvā. Tā ir bērnības trauma, vai kāda garīga slimība. Darīt pāri tam, kas ir vājāks un neaizsargāts.

Šodien mātei, kas nogalināja divus savus bērnu bet vienu kropļoja daudzu gadu garumā piesprieda mūža ieslodzījumu. Es šo sievieti esmu redzējusi un arī mani bērni ir bijuši slimnīcā pie viņas, šermuļi iet pār kauliem. Nekas neliecināja ka tas ir staigājošs monstrs. Es pieņemu, ka pirmais bērniņš nebija gaidīts un viņa būdama ar sadistiskām nosliecēm lēnām mēģināja atbrīvoties no bērna, bet pēc tam ir vēl trīs un viņas mērķis nebija nogalināt, tikai izkropļot. Sievietes gan vienmēr ir bijušas daudz cietsirdīgākas kā vīrieši, to pierāda vēsture un arī Vācu koncentrācijas nometnēs strādāja daudz sievietes, kas ar savu cietsirdību bija slavenas.

Es nekādi nevaru saprast, kapēc man ir jācieš šī briesmoņa dēļ, viņa visu savu atlikušo dzīvi dzīvos pa manu nodokļu naudu un es kaut attālināti par viņu rūpēšos. 

Humānisms reizēm ir pārāk humānas. Ir jābūt atsevišķiem gadījumiem, kad tomēr ir jālemj par nāves soda piespriešanu. Jau sen bija jāmaina sodu sistēma par noziegumiem pret bērniem. Tā ir mūsu nākotne un šādu cilvēku dēļ arvien biežāk runājam par to, ka mums nav nākotnes, jo tur būs slimi garā vāji cilvēki.........