Tik grūti būt vienkārši sievietei

Sestdien varēšu teikt – jau gadu esmu mamma. Šī gada laikā krasi mainījusies ne vien mana dzīve, bet arī es pati.

Kļūstot par mammu es pateicu krasu “nē” jebkādai sabiedriskajai dzīvei, tāpat arī saviem sapņiem, vēlmēm un, protams, brīvajam laikam. Tagad, kad meitiņa ir paaugusies, es vēlos to pamazām mainīt, lai atkal atrastu sevi. Un tas nav viegli. Patiesībā, tas nāk smagi un ar asarām. Pārņem nosodījums, un sirdsapziņa galvā kliedz;” Tu būsi slikta mamma, ja kaut uz pāris stundām pametīsi māju un ģimeni!”. Liekas, ka mammas un mājsaimnieces lomas ir viss, kas man ir, īpaši tāpēc, ka ilgu laiku esmu bijusi mājās viena ar bērniņu. Šajos periodos visa atbildība un rūpes gūlās uz maniem pleciem, un domas par atpūtu tika atgaiņātas kā uzmācīgas mušas.

Ir grūti aiziet, ja zinu, ka ģimene ēdīs “kaut ko”, putekļi turpinās plivināties pa istabu, un meita, iespējams, nespēs iemigt bez manas klātbūtnes. Domāju - kā tas būs, es vienkārši aiziešu? Vai māja nesagrūs? Vai viņi vispār var tikt galā bez manis?

Tām mammām, kuras jau agri atsāk strādāt vai dzīvo aktīvu sabiedrisko dzīvi, ir vieglāk, jo nav izveidojies šis “mūris” starp mātes lomu un savu “es”. Mans “mūris” ir liels, garš un augsts. Liekas teju nepārvarams. Zinu, ka mans vīrietis vēlas, lai esmu laimīga. Ka vienīgi laimīga sieviete ir laba māte un sieva. Taču reizēm ar to nepietiek.

Tāpēc es sākšu ar mazumiņu. Iesākumā reizi nedēļā došos uz Zumbas nodarbībām, tās ilgst stundu. Pirmo reizi bez meitas došos uz mammai svarīgu pasākumi – tā būs pirmā reize kopš dzemdībām, kad būšu klātesoša kādā skaistā un svinīgā notikumā, uzvilkusi kleitu un saposusies. Mana pirmā īstā došanās ārpus mājas bez bērna. Un es varu tikai cerēt, ka spēšu atslābināties.

Šajā ceļā svarīgs ir arī laiks divatā ar mīļoto cilvēku. Jo ikdienā mēs viens otru redzam kā vecākus, aizmirstot, ka esam kas vairāk. Ka viss nebeidzas ar “mamma” un “tētis”, ka viens otram tomēr esam vīrietis un sieviete. Tādēļ pēc meitas gada jubilejas dosimies pirmajā randiņā divatā. Un tā būs pirmā reize, kad Ieva paliks pie kāda, kurš nav vecāks.

Ir tik grūti atvēlēt laiku sev, lai mierīgi novannotos, atļaut sev doties pāris stundu ilgā klejošanā pa veikaliem, lai “izvēdinātu” galvu, iegādāties glītu sporta tērpu (nevis jaunus bodijus vai bikses) un reizi nedēļā pamest visu, lai dotos darīt to, ko vēlos. Nevis to, kas jādara. Grūti atpūsties, visu slodzi nododot otram, grūti atstāt iesākto un nepadarīto.

Es nenožēloju, ka visu šo gadu esmu bijusi “piesieta” pie mājas un bērna. Tas ir bijis pasakains gads un pasakaina “upurēšanās”. Es neko nemainītu.

Bet nu pienācis laiks izvilkt no putekļiem savu būtību, atcerēties arī par savām vēlmēm un vajadzībām, un neaizmirst, ka “izdegt” var ļoti ātri un negaidīti.

Par sevi ir jādomā!