Tiekam pie mazuļa: Agneses stāsts

27. Nov 2021, 00:00

Māmiņu Kluba rubrikā “Tiekam pie mazuļa” tu vari sekot līdzi Diānai un Andrim, kuri ar medicīniskās apaugļošanas palīdzību cenšas tikt pie mazuļa. Seko līdzi viņu stāstam un pieredzei gan Māmiņu Kluba portālā, gan arī Facebook lapā.

Diāna un Andris nav vienīgais pāris, kuram ir grūtības tikt pie mazuļa, tāpēc Māmiņu Klubs aicina ikvienu, kura ceļš līdz mazulim bijis sarežģītāks, ilgāks un grūtāks, dalīties arī ar savu stāstu, lai tie kalpotu citiem par iedvesmu un ticību tam, ka ikviena ģimene var tikt pie bērniņa.

“Vai jums kādreiz ir bijis tā, ka Facebook negaidīti parādās publikācija, par kuru nodomājat, kāda iespēja, ka tieši šī publikācija ir manā laika joslā,” vaicā Agnese. Viņa teic, ka šāda situācija bijusi vakar, kad negaidīti pamanījusi Māmiņu klubs publikāciju par iespēju dalīties ar savu stāstu par ceļu līdz bērniņa.

Stāsta Agnese.

Līdz pat šim brīdim mūsu stāsts ir bijis tikai mans un mana vīra stāsts, taču šķiet, ka ir īstais laiks, lai ar to dalītos. Nē, ne konkursa balvas dēļ, drīzāk, īstais brīdis, lai apkopotu domas, beidzot atzītu situāciju pašiem sev, un pieņemtu dzīves realitāti, ka tā, kā visu dzīvi bija iecerēts, gluži nenotiks.

Par visu pēc kārtas. Mūsu ceļš sākās gandrīz 14 gadus atpakaļ. Man bija vien 14 gadi, vīram 16 gadi. Iepazināmies un kopš tās dienas nav pagājusi neviena diena bez kopīgas saziņas. Ilgās sarakstes sēžot skolas solā, katra brīvā brīža pavadīšana kopā pēc stundām. Lai arī bez apziņas, ka būsim topošie vīrs un sieva, taču noteikti ar apziņu, ka, jā, mēs esam viens otram ļoti nozīmīga dzīves sastāvdaļa.

Protams, vecākiem mūsu draudzība bija liels un negaidīts pārsteigums. Labu vēlot, daudz nācās uzklausīt, cik svarīgi ir labi pabeigt skolu, iegūt izglītību, atrast labu darbu, ka bērniņi ir ļoti liela atbildība, ka viss nav tik vienkārši, ka noteikti nav īstais brīdis, ka jābūt atbildīgiem, piesardzīgiem, un tad jau pienākšot arī laiks bērniņiem. Taču tad mēs nokļuvām realitātē. Jā, vecāku vadīti pabeidzām skolu, ieguvām labas izglītības, labus darbus, 2017.gadā apprecējāmies, iegādājāmies skaistu, plašu dzīvokli lieliskā vietā. Šķita, ka viss ir tik pareizi, esam sekojuši līdzi visiem ieteikumiem, un nu būtu īstais laiks šai lielajai dzīves dāvanai, bērniņam, taču, nekā.

Kad visu dzīvi esi domājis, ka, apzinīgi dzīvojot, tev tiks dāvāta arī šī skaistā dāvana, līdz pat pēdējam brīdim ir grūti noticēt, ka tā vis mūsu stāstā nenotiks. Pirms diviem gadiem nolēmām uztaisīt analīzes, lai gan prātā joprojām bija doma, ka vienkārši nav īstais laiks, apstākļi vienkārši nav sakrituši. Pat pēc pirmajiem rezultātiem, kas uzrādīja vīra analīzēs pavisam niecīgu iespēju, ka brīnums varētu notikt dabiskā ceļā, šķita, ka tā tik un tā ir iespēja! Kāpēc lai brīnums ar mums nenotiktu? Esam apmeklējuši vairākus ārstus, lai iegūtu vairāk profesionāļu viedokļus. Katram bija savi ieteikumi: viens norādīja, ka pilnībā jāizslēdz kafija un alus, cits, ka jāizslēdz gaļa. Apzinīgi sekojām ikvienam ieteikumam, taču nu ir apritējis vēl viens, taču brīnums nav noticis.

Vienmēr esam dzīvojuši ar domu, ka tad, ja tas notiks, būsim tikai priecīgi un pateicīgi. Pat savos padsmit gados. Taču aizvien tuvāk un tuvāk ir tas brīdis, kad tā, kā iecerēts, nenotiks. Ir tikai divas iespējas. Pirmā – medicīniskā apaugļošana. Un šeit uzrodas eksistenciālās domas par to, kā tad īsti ir ar to nākšanu pasaulē, vai tad pasaulē neierodas tikai tie, kam ir lemts ierasties? Vai medicīniskā apaugļošana arī ir veids, kādā bērniņi dabiski nāk pasaulē? Vai tā nebūs iejaukšanās pasaules kārtībā? Un adopcija. Drosmīgs lēmums, taču tik neskaidri, tik daudz birokrātijas un tik maz informācijas. Kā lai pieņem lēmumu par adopciju, ja nevari pirms šī lēmuma iepazīties ar vidi, kurā bērniņi dzīvo, viņu dzīvesstāstiem? Kā var pieņemt šo lēmumu pirms esi sastapis bērniņu, kuru tiešām sajūti kā savu?

Lai arī brīžiem sanāk ieslīgt pārdomās, neesam no tiem, kas krīt izmisumā, lej neskaitāmas asaras un dzīvo bezcerībā. Ir skaidrs, ka tuvojas tas brīdis, kad ir jāizdara izvēle par vienu no abām iespējām. Esam vienojušies, ka nesteidzīgi nogaidīsim līdz ieskriesies nākamais gads, un uzsāksim ceļu uz medicīnisko apaugļošanu. Zinām, ka tas nebūs ātri, atkārtoti izmeklējumi, iestāšanās rindā, savas kārtas sagaidīšana. Bet brīžiem pat šķiet – labi, ka tā. Laiks domām, pārdomām, un, kas zina, varbūt vēl īstenojas pēdējais cerības stariņš, un brīnums notiek pats no sevis.

Paldies par šo iespēju dalīties ar savu stāstu! Šī iespēja kalpoja kā lielisks grūdiens apstāties, iepauzēt ikdienas skrējienu, apkopot domas, un gūt sevī drosmi un pārliecību, ka mūsu realitāte būs citādāka, taču, tā tik un tā būs mūsu realitāte, mūsu stāsts. Kāpēc gan lai tas nebūtu tieši šāds?

Ja arī jūs šobrīd cenšaties tikt pie bērniņa, dalies ar savu stāstu! Pastāsti, ko jūs esat izmēģinājuši, lai tiktu pie bērniņa, kāds ir jūsu ceļš, lai sagaidītu pasaulē savu brīnumiņu. Iespējams, arī jūs esat izvēlējušies izmēģināt medicīnisko apaugļošanu?

Dalīties ar savu stāstu vari Māmiņu Kluba portāla komentāros, gan Facebook un Instagram. Anonīmi savus stāstus vari sūtīt arī uz kristine@maminuklubs.lv.