Tētis dzīvo melnā kastē.

Mana saistība ar darbu ārzemēs iesākās 2007g., kad nule kā biju zaudējusi labu darbu.  Ienākumi bija vajadzīgi, bet darbs mazpilsētā bija tik pat kā neiespējams.Toreiz mans vecakais dēls vēl bija bērndārznieks. Paziņas pierunāta, devos uz Ālandām. Vasaras sezonu nostrādaju zemeņu un ābolu novakšanā. Nākamajā sezonā pierunāju tēti un abi devāmies pelņā kopā. Arī uzturēšanās laiks ārpus Latvijas palika garāks. Mazais “auga” pie manas mammas,  ar visām pilnvarām kā pienākas.

Pēc divām nostrādātām sezonām , pārcēlāmies uz Norvēģiju. Pavasarī/ vasarā lauksaimniecības darbi , ziemā – kamīnmalkas sagatavošana. Arī es strādāju pa 10 h , ieskaitot sestdienas, malkas u.c. darbos. Un tā 3 sezonas no vietas. Protams , vasarās bijām mājās kopā ar bērnu. Taču nervi bija uzvilkti un par manu veselību ar nevienam nebija daļas. Līdz vienu dienu sapratu – “Neviena nauda nav tā vērta, lai es neaudzinatu pati savu bērnu! Kas man ir vairāk kā tiem, kas palikuši Latvijā?” Es pieliku punktu darbam ārzemēs.

Mans  mazais puisītis bija izaudzis par spītīgu padsmitnieku. Viss vēl ir labojams! Regulāri lidojām arī pie tēta, lai viņam un mums vieglāk. 

Un tad, mūsu  dzīvē notika labākais , kas var būt – mēs kļuvām par dvīņu vecākiem!

Drīz pēc mazo piedzimšanas tētim bija jāagriežas darbā. Arī manai mammai nu jau ir patstāvīgs darbs un par palīgu nekādi netiek. Otra omīte dzīvo pavisam citā ciematā. (Un teikšu godīgi, dvīņus auklēt ne labprāt kāds piesakās.)

Vislielākais malacis ir mans pirmdzimtais. Savos 13g. viņa pienākums par to, lai mājās būtu sanesta malka un sakurināts. Ar pietiekošu atbildību rūpējas par brālīšiem. Pēc vajadzības gan apģērbj, gan pabarot palīdz, gan novannot. Taču arī viņam  ir vajadzīga uzmanība, rūpes un  mīļums. Daudz laika paņem skola, ārpusskolas nodarbības. Tas viss jau ir skaisti, bet uzņemoties lomu “mazais Misters nokārtotajs”, viņš ir zaudējis daļu savas bērnības.

Fakts, ka ar diviem zīdaiņiem nu nekādīgi nevaram apciemot tēti, mums liek justies nedaudz bēdīgiem. Arī dzīves apstākļi tur nav piemēroti bērniem. Taču esmu laimīga, ka man ir tas, par ko citi tikai sapņo! 

Nesen nosvinējām gada jubileju. Kopā ar tēti , savos 13mēn. , esam pavadījuši nepilnus 3 mēn. Pietiekoši, lai pierastu, ka no rītiem tētis izņem no gultiņas, saģērbj un apmīļo.

 Tagad , kādu laiciņu , viņš atkal “dzīvos” melnajā kastē. Un mazie zin, ka ieslēdzot  viesistabā PC, tūlīt ir jāpulcējas – runās tētis! Obligāta ir dziesmiņa, lai mazie būtu apmierināti un melodijas ritmā līgani šūpotos līdz.  Esam pat divos nakti zvanijuši tētim, lai parunātos. Jāpaciešas. Cik ilgi ? Nezinām. Laiks rādīs.

Daudz pārbaudījumu vēl  priekšā, lai nebūtu vilinājums pārcelties. Taču vienu es zinu, vēlos savus bērnus uzaudzināt savās mājās – Latvijā.