Tas nav nekāds ģenerālmēģinājums

"Kad tu tēlo...tad atrodies ārpus sevis, kļūstot skaistāki, foršāki, varenāki. Uz brīdi tu pārvērties par varoni. Tā ir vara. Tā  ir slava zemes virsū. Un šovakar tā pieder tev."

Tādu citātu nesen izlasīju grāmatā. Perfekcionisms arī ir mazliet tēlošana, ka viss ir labāk, tīrāk, perfektāk nekā patiesībā ir. Protams, katra mēs gribam būt perfektas visās jomās. Un pat, ja tā nav ikdienā dažreiz gribas kaut vai sociālajos tīklos "paspīdēt"ar kaut ko perfektu:) 

Daudzas sievietes (arī es) mūsdienās saskaras ar neizprotamām skumjām, nemieru. Kaut arī ikdienā mēs panākam daudz ko no tā, ko esam apņēmušās, tomēr liekas, ka mūsu dzīvē kaut kā pietrūkst, un velti pūlamies atrast atbildi ārpus  sevis. Bieži vien vaina ir tā, ka esam nošķīrušās no savas īstās būtības. Gandrīz vienmēr gribas labāk, skaistāk, perfektāk. Bet bieži vien, vēlāk atskatoties atpakaļ, secinām, ka tad jau bija forši un perfekti...bet tad to neredzējām un nenovērtējām...

Neuzskatu sevi par perfekcionisti-varu uzvilkt bikses ar nelielu caurumiņu (ja nav laika aizšūt), putekļus katru dienu neslauku (tāpēc visā mājā ir gaišas mēbeles-neredz tik ļoti putekļus:) ) pa mājām nestaigāju izļurgātās sporta biksēs, bet no mājas gan izeju vienmēr ar uzkrāsotām skropstām un lūpu spīdumu, jo tad pati jūtos ērtāk un smukāk:) Mājā gan gandrīz vienmēr valda kārtība, gandrīz perfekta, jo bērni spēlējas savās istabās un tad saliek rotaļlietas mantu kastēs, katrai lietai mājā ir sava vieta un traukus virtuvē  nekrāju nemazgātus. Jo beidzot man ir māja, kur nav kauns uzņemt negaidītus ciemiņus un katru dienu nestresot par nekārtību, bet priecājoties baudīt kārtību. Jo kārtība ir forma, no kuras atkarīgs skaistums. Un no skaistuma mūsu garastāvoklis.