Smēķētāji ar smagu plaušu slimību HOPS – nevis nosodīt, bet palīdzēt

Dr. Zaiga Kravale, Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas pneimonoloģe

Smēķētāji ar smagu plaušu slimību HOPS – nevis nosodīt, bet palīdzēt

Daļa iedzīvotāju, kļūstot par aktīviem veselīgā dzīves veida piekritējiem, arvien biežāk nosoda smēķētājus, kas ar indīgiem dūmiem piekūpina gaisu, bojājot savu un citu veselību. Neapšaubāmi, smēķēšana ir visiem spēkiem skaužams netikums. Taču kaila kritika, bez pienācīga atbalsta, neveicina pīpmaņu vēlmi cīnīties ar postošo atkarību, un daudzus pat attur meklēt ārsta palīdzību. Sekas tam ir bēdīgas. Latvijā aptuveni 150 000 smēķētāju sirgst ar tādu smagu hronisku kaiti kā HOPS – hronisku obstruktīvu plaušu slimību. Kā pazīt šo slimību un kā palīdzēt slimajam?

Grib elpot, bet nevar

HOPS slimniekiem elpceļi pastāvīgi ir sašaurinātā stāvoklī, un viņi nespēj normāli elpot. Slimībai ir raksturīgs klepus, kas var būt gan ar krēpām, gan mazproduktīvs jeb sauss, un elpas trūkums, kas pakāpeniski progresē - sākotnēji parādās pie lielākas fiziskas slodzes, bet ar laiku liek par sevi manīt arī miera stāvoklī. Cenšoties izvairīties no elpas trūkuma radītās slodzes, HOPS slimnieki kļūst mazkustīgāki, pamazām norobežojas no apkārtējās sabiedrības, tāpēc liela daļa pacientu cieš no depresijas.

Lai gūtu priekšstatu, kā ikdienā jūtas HOPS slimnieks, var pamēģināt ilgāku laiku paelpot caur kokteiļa salmiņu – pastaigāt, palēkāt, kāpt pa trepēm. Ātri vien būs jūtamas sirdsklauves, galvas reibonis, elpas trūkuma sajūta.

Tipisks HOPS slimnieks ir smēķējošs vīrietis pusmūžā, tomēr pēdējos gados HOPS arvien biežāk tiek diagnosticēta arī sievietēm. Slimība nešķiro pēc ienākumiem vai dzīves veida – slimo gan turīgi uzņēmēji, kas sūdzas par stresu un kūpina vienu cigareti pēc otras, gan bezdarbnieki. Kurš smēķētājs saslims un kurš - ne, paredzēt nevar. Daļēji to nosaka arī iedzimtība, taču statistika rāda, ka HOPS apdraud aptuveni pusi ilgstošo pīpmaņu. Aptuveni 10% gadījumu slimību izraisa darbs kaitīgos apstākļos - dažādās ražotnēs un fabrikās, kur ilgākā laika posmā nākas saskarties ar ķīmiskām vielām, organiskiem un neorganiskiem putekļiem. Īpaši apdraudēti ir ķieģeļu, gumijas, plastikāta, tekstilrūpniecībā strādājošie, ogļrači, metinātāji, kā arī atsevišķu lauksaimniecības nozaru darbinieki.

Slimību bieži nepamana

Kā ikviena hroniska slimība, arī HOPS sākas pakāpeniski, nevis vienā dienā. Sākotnēji   sūdzības ir līdzīgas kā bronhītam – cilvēku moka sauss klepus vai klepus ar krēpām. Pakāpeniski pievienojas elpas trūkums fiziskas slodzes laikā. Daļai pacientu traucē tikai klepus, bet citiem var būt progresējošs elpas trūkums prakstiski bez klepus.

 Plaušu ārstos satraukumu rada tas, ka arī ģimenes ārsti HOPS bieži neatpazīst. Ir gadījumi, kad cilvēkam ar labi zināmiem HOPS riska faktoriem gadiem ilgi ārstē sirds problēmas, un tikai pirms operācijas, anesteziologam veicot izmeklējumus, atklājas, ka pacientam ir arī smaga plaušu slimība-  HOPS.

Liela daļa slimnieku par savu diagnozi uzzina tikai tad, kad ar slimības uzliesmojumu tiek ievietoti slimnīcā. Diemžēl nereti diagnozes noteikšanas brīdī jau aptuveni 50% plaušu funkcijas ir zudusi. HOPS pacientiem pilnībā atjaunot plaušu funkiju nav iespējams. Taču ārsti var censties apturēt plaušu funkcijas pasliktināšanos, uzlabot pacienta dzīves kvalitāti, novērst slimības uzliesmojumus un samazināt priekšlaicīgas nāves risku.

Nekad nav par vēlu

Pacienti ar elpceļu simptomiem (klepu, elpas trūkumu) bieži novēloti vēršas pie ārsta. Viņi atzīst, ka pie ārsta nav gājuši, jo uzskata, ka elpas trūkums un klepus smēķētājam ir normāla parādība. Vai arī domā vēl pesimistiskāk – ir jau tik ilgi pīpējuši, ka viņu veselību vairs nav iespējams uzlabot.

Cilvēkiem būtu jāzina, ka elpas trūkums nav uzskatāms par normu nevienā vecumā. Nekad nav par vēlu sākt rīkoties, lai justos labāk. Pats svarīgākais, kas jādara HOPS pacientiem - jāatmet smēķēšana! Par vēlu nebūs arī 80 gados. Ir zinātniski pierādīts, ka, atmetot smēķēšanu, plaušu funkcija smēķētājam turpmāk samazinās lēnāk - līdzīgi kā nesmēķētājam. Protams, jāņem vērā plaušām jau nodarīto kaitējumu.

Mūsdienās medicīna ir būtiski attīstījusies, un arī ļoti smagi HOPS slimnieki, regulāri lietojot bronhus paplašinošos medikamentus, var panākt būtisku pašsajūtas un dzīves kvalitātes uzlabošanos.

 Ārsti nevar solīt, ka šie pacienti skries maratonu vai kāps augstos kalnos, jo atbrīvoties no HOPS nevar – šī slimība ir jāārstē visu mūžu. Taču var cerēt uzlabot pacienta plaušu veselību tā, lai ikdienā viņš dzīvotu pēc iespējas normālu dzīvi, nevis kļūtu par slogu pats sev, saviem tuvajiem un sabiedrībai.

Pabērna lomā

Latvijā HOPS slimnieki ir tādā kā pabērna lomā, jo valsts kompensē tikai 50% no ārstēšanai nepieciešamo medikamentu maksas. Savukārt pastāvīga skābekļa terapija mājās, kas ir nepieciešama smagiem HOPS pacientiem un spēj uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un samazināt mirstību, no valsts puses vispār netiek kompensēta. Daļa pacientu nespēj zāles atļauties vai arī ir spiesti izvēlēties lētākos medikamentus, kas nereti efektivitātes ziņā krietni atpaliek no jaunākiem un dārgākiem medikamentiem. Šādā veidā tiek veicināta slimības progresija un ievērojami pieaug izmaksas, kas saistāmas ar HOPS ilgtermiņā, kā arī mirstības rādītāji.

 Mirstība no HOPS pasaulē ir ievērojama – aiz sirds, asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām tā ieņem 4. vietu, bet paredzams, ka līdz 2030. gadam HOPS būs jau trešajā vietā.

Ņemot vērā, ka nikotīns rada smagu atkarību un diagnoze nikotīnisms ir  iekļauta arī slimību klasifikatorā, nebūtu pareizi smēķētājiem pārmest, ka viņi paši savu slimību ir izraisījuši un tāpēc viņiem nosakāms augstāks līdzmaksājums medikamentu iegādē. Piemēram, II tipa cukura diabēta slimniekiem valsts kompensē medikamentus 100% apmērā, un, kaut gan šī diagnoze bieži ir saistīta ar lieko svaru, šiem pacientiem neviens nepārmet nespēju atteikties no liekām kalorijām vai nespējas kļūt slaidākiem!

Jāpalīdz atmest kaitīgais ieradums

Būtu svarīgi atcerēties, ka lielākā daļa smēķētāju šo netikumu ieguvuši bērnībā vai pusaudža gados. Tad kā gan šodien viņus varam vainot bērnībā pieļautajās kļūdās, kas radījušas smagu atkarību un veselības problēmas? Protams, nav pareizi, ka liela daļa HOPS pacientu, pat uzzinot diagnozi un sākot ārstēties, tomēr turpina smēķēt. Lai šiem cilvēkiem palīdzētu, jādomā par lielāku valsts atbalstu nikotīna atkarības mazināšanā. Piemēram, daudzās pasaules valstīs HOPS pacientiem ir pieejamas īpašas rehabilitācijas programmas, kur slimniekiem tiek sniegta pilnvērtīga informācija par savu slimību, nepieciešamo ārstēšanu, sniegts profesionāls atbalsts smēķēšanas atmešanā, piedāvātas regulāras fiziskās aktivitātes un profesionāls psihologa atbalsts. Nereti šie pacienti apvienojas grupās un dibina HOPS pacientu biedrības. Ārsti cer, ka arī Latvijā atradīsies uzņēmīgi pacienti, kas būs gatavi izveidot HOPS pacientu biedrību, tādā veidā dodot nozīmīgu artavu slimības atpazīstamības veicināšanā un jaunu pacientu atbalsta nodrošināšanā.

Vēlētos vēlreiz uzsvērt, ka elpas trūkumu pie slodzes vai miera stāvoklī, kā arī ilgstošu klepu nevienā vecumā nevar uzskatīt par normu. Ja šādi simptomi ir parādījušies, ir jāgriežas pie speciālista, lai noteiktu pareizo diagnozi un meklētu piemērotas ārstēšanas iespējas. 

Lai ierobežotu HOPS izplatību nākotnē, manuprāt, būtiski ir nepieļaut jaunu cilvēku – bērnu un pusaudžu nonākšanu nikotīna atkarībā, kur mūsu valstij un sabiedrībai paveras ļoti plašs darba lauks.